bet pamosties un dagulēt no rīta vēl pāris stundas - laiks elektriskākajiem sapņiem!

sapnī (piedod, skuka) lietotājs anonymous bija apņēmis manu māmuķi par sievu, un, it kā vēl ar to nepietiktu, adoptējis vēl citu lietotāju norkoz, kas tagad man skaitās laikam kā audžubrālis, vārdsakot, radījis jau pilnīgu psihoimpēriju. attiecībā uz norkozu anonymous, starp citu, ļoti pašrefleksē par šo situāciju, nahuja gan to vajadzēja darīt, es saku, nu, tas ir labs jautājums, bet pēdējā laikā nebūt ne vienīgais pie viņa

un mēs visi stāvam šāda auksta un lietaina novembra vakarā dzintaru pludmalē pie grila - noskaņojums, ka tūlīt no blakuspludmales ar vīnu ieradīsies kaimiņi, vīrieši parunās par makšķerēšanu, bet sievietes par vīriešiem, kad intro noslēdzas, un virs galvas atskan masīvu helikopteru skaņa. es saprotu, ka atkal kaut ko esmu savārījis, taču vienmēr šis puciskais kārdinājums - it kā vajadzētu jau nest organismu kaut kur tālāk no šejienes, bet kaujas helikopteri ar saviem starmešiem naktī ir tik glīti, kā gan var neapbrīnot. tāpēc ar vienu roku telefonā izsaucu taksometru (pēc šaušalīgām vilcienu ablavām uz lielupes tilta, es tagad pa jūrmalu miegā pārvietojos tikai ar taksometriem), ar otru māju helikopteriem, lai pielido tuvāk un pakruķījas vēl virs galvas

helītis diemžēl nosēžas, ārā izkāpj uniformēta dāma, kas tur saka tā un tā, par mahinācijām totalizatorā jūs tūlīt tiksiet apcietināts, es iešu noformēt protokolu, tikmēr pludmalē atbrauc taksometrs. atstāju pusi naudas savai postmodernistiskajai famīlijai, tipa, uzcepiet pankūkas (uz grila???!), iesviežu krūmos telefonu, uzvelku citu jaku, beisbola cepurīti ar nagu kā mets deimons, un ātri eju (atcerieties, nekad neskriet, bet vienmēr ātri iet!) uz zaļacaino, un nu jau mēs traucamies uz bulduru centru, hesburgeru, pēdējo kinoseansu un sekojošo naitlaifu. oh, slava melotanīnam