par vienu no gada gaidītākajām k/f "конец прекрасной эпохи"

protams, kad tavu galveno paģiru rakstnieku par gazproma naudu iz ernsta rokas sāk uzņemt septiņdesmitgadīgais govoruhins vecākais, gatavojies ļaunākajam. pirmkārt, tam, ka govoruhinam dovlatovs diezin vai arī ir mīļākais paģiru rakstnieks, otrkārt, tam, ka grāmata "kompromiss" ir vairāk anekdošu krājums, nekā skaidri strukturēts darbs (cilvēks sāk strādāt igaunijas avīzē, cilvēks beidz strādāt igaunijas avīzē, lūk, arī visa struktūra). treškārt, sergeju donātoviču nesen mūsu kaimiņzemes kultūras ministrs teleēterā nosauca par 19.gadsimta rakstnieku, un sāka pacelties jautājums, a cik vispār viņi tur rubī fišku.
 
taču tātad par kino. teiksim, ir perfekti trāpījuši ar galvenās lomas atveidotāju ivanu koļesņikovu, kas ir sešreiz harismātiskāks par gumijas krokodilu no "оттепель". tiek pareizi piezīmēts, ka ar principā vēsturiski pareizu divmetrīgu armēņu telefonbūdu viss būtu ne tik viennozīmīgi. savus gegus viņš reizēm izrunā ar laba pioniera centību (bet bezmaz draņķīgākais - kad viņš tiek kadrā ar citiem gegu varoņiem un mēģina kaut kā izpaust mūsdienu datorspēlēs aktuālo uzrakstu ekrāna kreisajā aukšējā stūrī "he will remember this"). žbankovu es biju iedomājies nedaudz savādāk, taču te viņš tāpāt ir brīnišķīgs sev atvēlētajās piecās minūtēs. buša nav, žēl, aizgāja postā hrestomātiskais storijs par intelektuālajiem kurinātājiem. sievietes ir, bet kaut kur dziļā fonā. igauņi izdevušies. melnbaltā estētika ļauj govoruhinam turēt režiju līmenī, tur ir daudz vairāk veiksmju, nekā neveiksmju. nu jā, no fanātiem kāds noteikti šeit neatradīs kādu no daudzām personiski iemīļotām vietām "kompromisā". visu uzņemt nevar.

rezumējot, tas ir ļoti simpātisks kino. ņemot vērā tik savdabīgu materiālu (kā arī to, ka varoņa rakstītās literatūras šķietamais vieglums var samērā apmānīt) - viss ir izdevies.
nu un, cilvēki, lasiet dovlatovu. mans mīļākais paģiru romāns ir "filiāle". bet sāciet ar "zonu". no "zonas" visus prien.

starp citu, vēl no faktiem un trivijas
brīdī, kad es pirmoreiz izlasīju ziņu par teraktiem francijā, vinampā skanēja moriseja "i'm throwing my arms around paris"
varbūt jāpadodas misticismam un jāsāk pievērst uzmanība tam, kas skan muzonā, kad tu lasi kādu ziņu

ar interesi apskatījos latviešu ēdienu testēšanas seriālu (tas tāds jau ne pārāk jauns trends trubā)
kā jau teicu, šprotes normālus cilvēkus neinteresē. tiesa, dārgajiem ārzemju eksperimentatoriem ieteiktu mēģināt apēst zivi bez astes
biešu zupa pati par sevi ir diezgan sūdīgs pasākums, bērnībā nereāli ienīdu, bet izvāriet tur žāvētas ribas,  iegriežiet vārītu olu un ielieciet karoti krējuma - tā ir samērā kļova zupa
kefīrs visiem nes ārā smadzenes, kas man sagādā nereālu prieku

martc: vienkāršākais, ko es tev ieteiktu, ir viņai pazvanīt un vienkārši atvainoties. sievietes to ļoti augstu vērtē...
xxxx: tā, man tagad sāks kāpt vēl uz galvas
martc: ...es neesmu tev mamma vai tētis, bet atvainoties cilvēkiem brīžos, kad tev nav taisnība, a tev nevienā momentā nav taisnība, ir tikai normāli. iespējams,jums beigās būs pat samierināšanās sekss...
xxxx: nenenene
martc: ...es varu,protams, pazvanīt un atvainoties tavā vietā, tikai tad samierināšanās sekss būs jau mums, nevis jums...
xxxx: stop!
martc: /pie sevis - labi, viņš ir ieslēdzies domāšanas režīmā/ ...nu tu zini, dzeltenā kemel cigarete viena uz diviem no rīta...
xxxx: zvanu jau, zvanu!