lūk, grūti cilvēkam amērikāņu korporatīvajā vidē. tur cilvēks ar kaklasaiti tev smaidīs ar perlamutra dzerokļiem un žvadzinās platīna pulksteni, bet pēc tam iegrūdīs dunci mugurā
taču ne labāk ir šovbiznesā. tur producents baltā šinšillas kažokā arī smaidīs ar perlamutra dzerokļiem un stāstīs, cik viss ir krāšņi, bet pēc tam iespraudīs huj v žopu
un vai labāk ir miltārajā karjerā? tur ienaidnieka ģenerālis ilgi kūpinās cigāru ordeņiem apkārtajās ūsās un spēlēs mutes ermoņikas, bet beigās tāpat iebāzīs tev kabatā granātu
atliek vien noskūt galvu un aiziet dzīvot kalnos. taču arī tur vietējais mūks ilgi smaidīs bez neviena zoba, klaudzinās tamburīnu un uzdos tev jautājumus. pie tam, lai arī kā tu neatbildētu, finālā tāpat tev ievilks ar bambusa mietu pa galvu

grūti antiņam pasaulē

un seriālu ziņas

a) noskatījos damages līdz galam. ko lai saka. otrā sezona salīdzinot ar pirmo tiešām bija baigais daunšifts - bet tā notiek, ja pirmajā uzliek faktiski nepārvaramu latiņu. pie tam otrajā ir arī visneskaidrākā pirmatnējā premisa - vot, pirmajā bija enrons ar martu stjuarti, trešajā - ponci shēma un madofs, ceturtajā afganistāna un piektajā vikilīki ar asanžu (zināmā mērā houmlends ar ņūsrūmu var pateikties šeit damagēm par pieeju tematikai). enerģētikas skandāls likās aiz ausīm pievilkts. taču attiecībā uz tobinu ģimenes pagrimšanu(ar lielisko vieszvaigzni liliju tomlinu) jau bija ļoti kruta, autori izspēlēja savu svarīgāko trumpi - viņi prot veidot personības morāles daunšiftus tā, it kā būtu lasījuši nevis čeizu ar hammetu, bet gan vismaz dostojevski. uz savu pēdējo trešdaļu "damages" pēkšņi no labākā trillera pasaulē paŗvēršas par labāko, hm, nelietotu vārdu feminisma, bet gan drīzāk emancipācijas stāstu, un, man liekas, rezultāts no tā tikai iegūst.

attiecībā uz aktieriem. nu tas, ka glenā klouzā ir piecreiz vairāk iekšējā spēka un arī tupa talanta, nekā merilā strīpā - es par to stāvu un krītu. rouza bērna reizēm izskatās kasē, reizēm nē, viņa vispār esot tāda ļoti dzīvespriecīga un emocionāla pēc dabas, spēlēt advokāti ar tērauda skatienu viņai izdodas tikai sastingstot totālā sālsstabā ar plaši izplestām acīm. taču ieliktu viņas vietā kaut ko dramatiski labāku - un scenāristiem jau būtu jāraksta scēnas ar abu sāncenšu mordaboju. taču kopsummā esmu ļoti, ļoti apmierināts ar visu.

b) britu "utopiju" es pirmajā reizē izturēju 15 minūtes, otrajā - 30. skābes trešs. pat nevis saturs, bet kā tas viss ir nofilmēts. ticiet man, reptiloīdi ir labāki. gribas sist galvu pret sienu. es nezinu, kā finčeram būs jāatkāpjas no izejmateriāla, lai mēs  visi nenojūgtos jau pēc pilota, taču ticu, ka tas ir iespējams, tur ir diezgan interesanti momenti.

c) esmu ceļā uz to, lai noskatītos "the sopranos" pirmo sēriju. te cibā laikam čumudž no soprano klana fanātiem!

lūk, fotogrāfs nobildējis bildi ar komentāru "cik skaista vakaros ir guandžou" (tā ir pilsēta ķīnā, ja kāds neorientējas)
( ... )
vispār pizģec
neviens cilvēks no tāda rakursa nekad neskatās uz pilsētu, tikai govnofotogrāfs
pilsētā var būt divas skaistas lietas - skailains un kļovi dzīvojamie rajoni
debesskrāpju sablīvējums apkārt kādai olimpiskajai ledus hallei faktiski visur ir vienāds
pavisam cita lieta ir nakts panorāmas skati no helikoptera aka maikls manns, bet tie kā reizi ir daudz reālāki, jo atrodas aiz deivida letermana muguras, thhh