runājot par seriālu 4400, kuru es beidzot noskatījos līdz beigām, un tagad esmu līderis un čempions
grūti teikt, kā tas ir no aukstās fantastikas skata punkta, taču autors ir pamanījies panākt neticamu efektu, kad beigās gribas zamočīt jau visus darbojošos varoņus, un vēlams no ložmetēja, lai nebūtu pa vienam un tik sāpīgi
visus tur reāli ir par ko - tomu par neizsakāmi soldafonisko tupumu, diānu skūrisu par tik apbrīnojamu forteli, kuru mēs šajā žurnālā vairs neapspriedīsim ētikas interesēs, kā arī pašpasludināto jēzu koljeru par mērķu nekonkrētību
te tevi pagūst zajebaķ pat septiņgadīgs bērns, saistībā ar to pašu diānu, tas ir kaut kāds grandiozs rezultāts
tādēļ beigās jau ne īpaši brīnies, kad toms bez kādiem jautājumiem šauj pa izabellu - viņas uz beigām aizvien neskaidrākā koncepcija varēja novest kapā pat mironi. vispār bija kaut kādā momentā skaidrs, ka varoņu loks ir steidzami jāsamazina, jo perifērie personāži drausmīgi aizpeldēja. no otras puses, es varu saprast scenāristus - ja tu notiekošā ticamības momentu pārkāp apmēram otrās sezonas vidū, tālāk jau ir kaut kā pohuj. tieši tāpēc man tik ļoti patīk televīzijas sērijas the damages, ka tur šajā ticamības momentā iegraužas kā vilks kaklā upurim, nekad neļaujot visam nokrist jebeņās, lai arī iespēju to izdarīt, tāpat kā šeit, ir miljons.
taču savādāk - tas ir labs un interesants skai-fajs.
|
aizraujoši |