nedaudz par skyrimu
kuru es te nedaudz bīdu uz priekšu
šoreiz par to, kādas dievišķas lietas izstrādā modu kombinācijas, piemēram, falskāra un petfaindings
tur vietējais karalis agnārs ved ģeopolitisku cīņu ar ļaunajiem spēkiem, kas atrodas kontinenta otrajā galā
pienāca svinīgais moments, kad situācija bija nokaitēta tik tālu, ka nācās iesaistīties valsts pārvaldes augstākajiem spēkiem, kas personiski nolēma sadalīties divās daļās - es varēju izvēlēties, ar kuru grupu doties misijā, vai nu ar abiem hauskārliem uz viņu bijušo muižu, vai nu ar pašu karali un vietējo teologu uz stipri attālajām senās bibliotēkas drupām
izvēlējos karali, es cenšos turēties tuvāk vietējām valdības galvām, jo pašiem saprāta viņiem ir tik daudz, cik skumbrijas rosolā
jāsaka, ka falskāra - tā ir liela teritorija. tāpēc pirmais pārsteigums dodoties ekspedīcijā uz 70 kilometru attālumā esošo templi bija tas, ka mūsu etnogrāfiskie līderi, pirmkārt, pilnībā ignorēja stallī stāvošos zirdziņus, otrkārt, ātruma "enerģisks paraolimpiskais kross" vietā izvēlējās laisku pensionāru soli, kas vairāk atgādināja senioru kapusvētku apmeklējumu, nekā militāru operāciju. lai pasvītrotu jau tā psihodēliski narkotisko efektu viņi pie tam regulāri auroja (man laikam) "uz priekšu!", " mums jāsteidzas!", "laika ir maz!". jau tad es sapratu, ka tas ir uz ilgu.
nospiedis c taustiņu, atbildīgu par automātisko pārvietošanos, es aizgāju uz virtuvi uztaisīt maizi ar aknu pastēti, pēc kuras notiesāšanas un 40 reālā laika minūtēm mēs beidzot sasniedzām vietējo upi, kurai pāri ir tilts.
šajā momentā karalis nolēma nodemonstrēt visu savu karalisko dabu
pametis nicīgu skatienu uz arhitektonisko veidojumu pāri ūdenstilpnei, agnārs iesoļoja 40 metru attālumā no tilta upē un pazuda zem ūdens. goda vārds, es tajā brīdī pilnīgi nopietni padomāju, ka viņš pirms izšķirošās misijas ir nolēmis noslēgt ar pagānismu un kristīties, tas zināmā mērā izskaidrotu arī teologa klātbūtni. taču, kad viņš turpmākās pāris minūtes tā arī neparādījās virs ūdens...bļa, pizģec, a ko tagad darīt?! ) par laimi mēs viņu atradām iestrēgušu akmeņos lejup pa straumi, kur monarhs ķepurojās. optimismu viesa fakts, ka pat tik depresīvā situācijā agnārs nebija zaudējis cīņassparu, publiski aicinot visus beigt kasīties un beidzot iet uz priekšu.
jāpiezīmē, ka teologam, kas lojāli mēģināja atkārtot karaļa grāvēju, ar akmeņiem nepaveicās - viņu aiznesa garām tieši uz ūdenskritumu, no kura viņš veiksmīgi nolidoja lejā un šajā sakarā bibliotēkā uzradās tikai pēc pāris dienām bez kādiem komentāriem un paskaidrojumiem.
vēl episkāku topogrāfiskās idiotijas taktisko manevru mūsu monarhs paveica pēc oponentu galvenās citadeles izslaktēšanas, kad jau patiešām bija jāsteidzas, lai konfrontētos ar mūsu ultimatīvo pretinieku
ar vārdiem " visi uz templi!" agnārs pagriezās un aizsoļoja pretējā virzienā. un vilks ar viņu, ja viņš vēl aizpirstu viens, taču viņš pamanījās aizvest sev līdzi visu atlikušo armiju.
jau drusku noguris no šādām dzīves metamorfozēm, es nolēmu doties un konfrontācijas vietu viens pats un gaidīt viņu tur - a tur jau pretinieki stāv sarkanām zvērojošām acīm, neizpratnē skatās uz mani, jūtami arī galīgi zajebaļisj no tā visa
nu a ko, es, pieredzes mācīts, veicu aprēķinus un saku, "šefs varētu būt tā pēc septiņiem", un " ja jums nav iebildumu, es te maliņā ierīkošu nometni un pavakariņošu, un arī ugunskurs nepatraucētu, vēss taču"
nu ap septiņiem mēs viņu arī sagaidījām uz liktenīgo kauju, jā
