ja reiz atcerējāmies skolas laiku pagātni, var parunāt, piem., par tādu lietu kā špikošana
es, protams, esmu kursā, ka jūs visi bijāt apzinīgi ģēniji, un pat vispārzināmais fakts, ka kristus savulaik uz dzēsenes bija sarakstījis rūgšanas formulas, jūs nespēj izsist no sliedēm
kā sekls vīrietis (ņemšu arsenālā rasbainieka paškritisko formulējumu) es kaut kā izšahoju, ka visas smalkās tehnoloģijas, sākot no mistērisku zīmju skrāpēšanas uz caurspīdīgiem lineāliem, beidzot ar tualetes papīra vinjetēm, agri vai vēlu piesaista mācībspēku uzmanību, jo uzmanību piesaista jebkāda kreisa darbība, kas nav saistīta ar rakstīšanu uz papīra. aprobežotais mācībspēks nesaprot, kapēc cilvēkam valodas gramatikas kontroldarbā ir nepieciešams cirkulis un kāpēc viņš mēģina koncentrēties ķīmijas testam rāpojot zem galda.
šajā sakarā, ja vien gaismas nesējam tumsonīgajām masām nav paradums dreifēt pa klasi kā beduīnam tuksnesī, vienīgais pareizais veids, kā iegūt nelielu papildinformāciju - tupa spraust lapu priekšāsēdētājam uz muguras. vēl jo labāk to ir darīt, neinformējot priekšāsēdētāja jauno funkcionālo progresu, savādāk viņš sāks nervozēt, knosīties, burkšķēt, uzdot jautājumus un vispār pārstās koncentrēties. aiz muguras neapšaubāmi dūks un asi kritiski skatīsies ar dzīvi neapmierinātas teicamnieces, bet tā ir figņa.
savukārt, ja mācībspēks tomēr dreifē, labāk neriskēt vispār, bet ļeņiniski mācīties, ibo no vārda "ievads" sastāvošs sacerējums ir tiomēr labāks par publisku izgāšanos.
