Reiz Kihelkonna veda vietējās pamatskolas bērnus ekskursijā pa Dziļmežu. Te, lūk, profesora Mežacūkas iknedēļas arheoloģiskie izrakumi, te kroga "Auns un negods" pamatakmens ar motocikleta blakusvāģa driskām, te Salvadora Dalī muzejs, kurā Salvadors Dalī ir pie reizes kādu laiku arī dzīvojis un sarakstījis slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti.

Grupa devās muzejā. Necilās un askētiskās istabas stūrī auga divi koki. Uz galda mētājās aifons ar vidū izgrauztu caurumu. "Iekšienes bērzi. Un tur Vilks reiz mēģināja sekot dižā maestro pēdās". Bērni godbijīgi atkāpās no aifona. Kihelkonna noklepojās un turpināja iepazīsitnāšanu ar ekspozīciju pagalmā.

"Un tagad iesim ārā, kur Salvadors uz soliņa pīpēdams rakstīja slaveno latviešu dziesmu par nestabilitāti. Pirmkārt, pievērsiet uzmanību āra bērzam, kas atšķirībā no iekšējās impērijas bērziem aug ārpus telpām". Uz pārējo miermīlīgo un majestātisko koku fona bērzs bija vienīgais, kas šūpojās vējā - no labās uz kreiso pusi kā pulksteņa atsvars. Vienā no zariem atradās vālodzes ligzda. Divus zarus zemāk - no pūpoliem savīts šūpulis, kurā prezbiterāniskie vālodžu vecāki bija izolējuši savas atvases. Atvases sēdēja šūpulī un arī līgojās, tikai pretēji bērza virzienam, no kreisās uz labo pusi. Ja pievērsa vēl lielāku uzmanību konstrukcijai, tad līgojās arī pats bērza zars, no augšas uz apakšu. Bērniem sāka griezties galva.