Poll #19041 dydhyfgjugfjgfj
Open to: All, results viewable to: All

grāmatas

Kādu vakaru Zuzanna Dziļmežā pastaigājās kopā ar Vārnu un cigaretēm.
- Zini, teica Zuzanna, reiz bija tā, ka es ieskatījos atvērtā kanalizācijas lūkā un ieraudzīju pasauli no otras puses. Respektīvi, es ieraudzīju tur Austrāliju.
- Un?!, ziņkārīgi taujāja Vārna, tu redzēji tur jahtas, debesskrāpjus, palmas, vai ne?!
- Nē, teica Zuzanna, es redzēju pasauli vertikāli. Es redzēju debesskrāpjus, jā, bet redzēju tos no pašiem pamatiem. Pirmais, ko es redzēju - tie bija namu pagrabi. Pēc tam - cilvēku pēdas. Potītes. Ceļgali. Vīriešu locekļi, bet otrādāk. Sieviešu vagīnas, bet otrādāk. Māju stāvi, agrīnais sirmums matos...un tā līdz palmām un saulei.
- Klau, teica Vārna, nekad vairs nemēģini to atkārtot.

Vilks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kā tas ir, ka reizēm nekas nesanāk.
Aiz mākslīgā aizsega gulošais Lācis izmeta krāsu granātu uz labu laimi - tāpat netrāpīs.

Ierakumu otrajā pusē atradās ārkārtīgi mobilais Dunduks.
Viņš nesaprata, kāpēc tagad tā vienkārši nevar uzvarēt Vilku un Lāci, lai vēlāk aizietu ar viņiem iedzert alu - abi Dziļmeža pārstāvji atteicās padoties, kaut arī viņiem izredžu bija mazāk par nulli.

"Veči!", reizēm mēdza iesaukties Dunduks, iznākot atklātā vidē, "varbūt es kādu nošaušu un tad...". Kā tad. Klusums. Tikai pēc divdesmit minūtēm atlidoja krāsu granāta.
Dunduks sēdēja peintbola laukuma stūrī un domāja, kas gan tā ir par spēli, kurā nav iespējams uzvarēt.