visvairāk mani šobrīd pasaulē interesē - kas ir vēl pieci cilvēki, kas ventilatorā nobalsoja par akvalangu
mamuts, quasi ok
nē, nu skaidrs, ka die hard alianses fani balsoja par afairčegu
es pats par viņu balsoju, thhh

savukārt, smadzeņu satricinājumi man dzīvē ir bijuši aptuveni divi
pirmais (par kuru esmu toč pārliecināts) - brīdī, kad pie manis pienāca jaunatnes futbola komandas ārsts, kas paskatījās acīs un izdvesa tekstu, apmēram, taga brauc mājās gulēt, nē, ienaidniekiem tu atriebties šodien nevarēsi
otrs, par kuru neviens nav pārliecināts, ka tas vispār pastāv, bija brīdī, kad es septiņu gadu vecumā nolidoju no notekcaurules trešajā stāvā pils ielas namā
kā es tur vispār izrādījos, labāk nejautājiet

devos mājā pie mammas
- mam, es teicu, es slikti rīkojos. es pa notekcauruli uzkāpu pils ielas mājas trešajā stāvā un no turienes nokritu uz asfalta.
- vemt gribas?, pirmais jautājums
- vemt negribas. man ir šausmīgi bail, ka man tev tagad tas tev ir jāstāsta. man liekas, es tevi nupat tā pārbiedēju...

palasījos pie punkta ellišķo draugu  lv mīlas liriku, visu laiku gribējās iebilst, cilvēks iemīlējies, kā tu uzdrošinies par viņu smieties, nē, nu tiešām
bet šis mani absolūti dabeidza, touche

Sirds,

Tu reizēm esi

Tik jocīga –

Kāds nepatiesi

Sacīts vārds

Ieduras tevī

Kā skabarga

Un smeldz...

Tu taču zini -

Nav zāļu,

Kas varētu

To izārstēt.

Vien mīļi

Un labi vārdi

Spēj palīdzēt.

Un tu tos

Gaidi...

(Brigita Debeļska)