jūs te saldi krācat, a es no rīta jau pamanījos apmeklēt frizierīti
kamēr tika apcirpts adronu kolaiders, sākām runāt par dažādām profesionālām fiškām, piemēram, friziera instrumentiem.
viņa man rāda divas vienādas šķēres un jautā, ar ko vienas atšķiras no otrām
- ne ar ko, saku. vienādas.
- jā, bet šīs maksā divdesmit latus, a šīs - simts.
- neko sev, saku. a ar ko tad viņas atšķiras?
- tās, kas pa divdesmit, griežot šķeļ matu galus, a tās, kas pa simts - nešķeļ.
sāku smieties un saku
- bet jums taču jau būtu jābūt pofig, vai tie gali ir šķelti vai nav. es jau neko neredzu un nesaprotu no viņiem, tas man būtu jāuztraucas.
- nē, viņa nopietni atbild. patiesībā ir pilnīgi otrādāk - tas mani ļoti uztrauc, , lai klients neaizietu ar šķeltiem matu galiem. bet klientam jābūt pofig.

viens no mīļākajiem dziesmu sākumiem
šādu varētu filmai beigu titros

iešu pastīties green wing, caurums izglītībā

kad tu esi noskraidījies un izsalcis kā nezvērs, un ieien iestiprināties picērijā, tu skaties piedāvājumu un smejies par ceturtdaļpicas gabalu, jo esi morāli un fiziski nobriedis vismaz desmitkilogramīgam steikam, taču kaut kāda neliela smadzeņu daļiņa, kas spēj analizēt informāciju atmiņā, tev kautrīgi cenšas iebilst, ka ar ceturtdaļu pietiks, un toč pēc tās sūda ceturtdaļas negribas vairs neko, nekad neesmu spējis pilnībā izprast picas relativitātes fenomenu