lūk, vēl moments
vai nav tā, ka tautas, valstis, nācijas nospiedošā vairumā gadījumu solidarizē negatīvas lietas?
nu tur kaut vai tajā pašā beļģijā flāmi solidarizējas pret frankofoniem un otrādāk
amerikāņiem kā savajagas savu nacionālo ID, tā karš pret komunistiem vai teroristiem
latvijā fašisti un migranti, lepnā latgale un rīgas kundziņi
tā var ilgi turpināt
kā mums mācīja socioloģijā, tad, kad (mākslīgi) tika veidotas valstis, galvenais ID faktors bija kopīgais darbs (sekojot maksa vēbera "darba dalīšanai sabiedrībā")
lai cik tas arī dīvaini nebūtu, tad vistuvāk šai teorijai izrādījās PSRS ar saviem piecgades plāniem, stahanoviešiem un sportiskā azarta principu izmantošanu
tad kurā momentā šie principi mainījās?
tie mainījās tajā brīdī, kad ID un pašapziņas veidošana kļuva nevis par, teiksim, cilšu/ģinšu/tautu kopības iekšējo procesu, bet gan par daudzpakāpju politisku instrumentu valdošās (vai arī wannabe)elites rokās
vienkāršāk izsakoties, tauta vairs nav tauta, tā ir elektorāta daļa un tiek uztverta kā elektorāts, tiek mobilizēta kā elektorāts, tiek uzrunāta kā elektorāts, NEVIS KĀ SAIMNIECĪBAS/EKONOMIKAS šūniņa
paskatieties kaut vai uz tizlu, taču klasisku piemēru, kāda situācija veidojas no šādas pieejas - tādi latviešu ultralabējie nācionālisti, kas taisās krievus sūtīt atpakaļ uz maskavu, tā arī nespēj paskaidrot, kurš tad valstī strādās un kurš pelnīs valstij naudu. tāpēc, ka viss šis saimnieciskums viņus absolūti nepiš. viņus piš tikai un vienīgi elektorāts; labākajā gadījumā tas ir stulbums, sliktākajā - varaskāre, tomēr tās anyway jau ir vienkārši aksiomas, dogmas un maksimas, kurām tiek dzīvnieciski sekots.
un nepaskaidrosi, ka par šādu politikānisku pieeju pašidentifikācijai makss vēbers dažiem labiem apgrieztu sprandu - galu galā neviens tā arī nesaprot, ka šī pieeja nenes labumu nevienam.
