mani šorīt ieinteresēja, a pēc kādiem principiem tiek rakstītas bērnu grāmatas
ko tur var pieļaut un ko nevar

lūk, spilgts piemērs astrīdas lindgrēnes karlsons
tagad šķiet ļoti nežēlīga grāmata
a bērnībā, kad vēl ne īsti atšķir ļaunu no laba, nu un bērni vispār ir nežēlīgi - samoje to

vai ari, teiksim, ko nedrīkst pieļaut rakstot bērnu grāmatu?
nu par seksu nevar, sīči to elementāri nesaprot
ko vēl?
paņem tolkīna gredzenu pavēlnieku - tā ir tīra bērnu grāmata (kas patīk pieaugušajiem, nu bet vējš vītolos ta arī patīk), tajā nav neviena tāda, hm, dramatiska pavērsiena, kuru bērns nesaprastu, a no orkiem skaidrs, ka kaifs

taču tas, kā ir uzrakstīta alise - es to česna labāk sapratu septiņu gadu vecumā, nekā tagad trīismit divos

es vispār diezgan daudz ko pārlasu ik pa pāris gadiem
teiksim selindžeru - es tur katrreiz saskatu kaut ko jaunu, vispār citā aspektā redzu "uz kraujas rudzu laukā"
vot nezinu, es tur palieku gudrāks vai arī stulbāks, taču, jā, viss ir savādāk

jaunie zinātnieki
es trīs reizes skatījos, tā arī neierubījos, ko viņš īsti ir izgudrojis, taču pie magnēta, o, jā
via exlers

vot, pizģec kāds
ko tie narkomāni, interesanti, grib
reāli veicas, ja policija nenošauj

šausmīgi kruts iecienītā lj blogera ieraksts par japānietēm
http://malutka-du.livejournal.com/384591.html

un tomēr es līdz galam nepiekritīšu
jā, japānietes ir skaistuma ideāls, taču eiropietes ir tieši rakstura ideāls, cik nu sievietēm raksturs var būt labs, man liekas, ka zināma stervozitāte ir visām, nu tur vairāk vai mazāk
man ļoti patīk japānietes, taču vēl vairāk tagad patīk, teiksim, tatārietes, kurām ir šīs skaistās acis, tomēr kurām ir arī labsirdīgāka sirds
lai arī visās acīs ieraudzīsi čūsku

agrāk es biju baigi kritis uz french women, taču izrādījās, ka viņas nav tik superīgas, kā es biju iedomājies