sapnī šādu raidījuma reklāmu dzirdēju
gordons intervē gorgonu sorbonas universitātē

via drugoi

Alfred Sirleaf is an analog blogger. He take runs the “Daily News”, a news hut by the side of a major road in the middle of Monrovia. He started it a number of years ago, stating that he wanted to get news into the hands of those who couldn’t afford newspapers, in the language that they could understand.
te vairāk

a es iešu paskatīties šogad pēdējo biatlonu

tas tomēr ir drausmīgi, kad tev uzdod jautājumu
- uzmini, ar ko es šodien saskrējos centrā?

tas uzreiz liek cilvēkam sajusties kā idiotam bez mazākās intuīcijas un fantāzijas

tagad pārskatos k/f par
"Dear Josh, we came by to fuck you, but you were not home. Therefore... you are gay. Signed Tiffany, and Amber. "

Vēl viens spāņu kino par problēmām ar laika mašīnu, kuram atčots, kā liecina mans dežūrējošais fails filmas.txt, iekavējies kaut kur par pusgadu, bet nekas traģisks, jo neko nopietnu par šo pasākumu nebija iespējams pateikt arī tad. Trīs džeki no sarūsējuša gludekļa, velosipēda pumpja un vanādija sakausējumiem izgatavo laika mašīnu, lai sāktu nodarboties ar linču, to, kurš deivids. Saprast, kurā laika periodā kurš kur un kāpēc atrodas, nav iespējams pat ļoti cenšoties, kamēr režisors mūs uzmundrina, veidojot pamatpuzli un blakuskvestus. Par veidiem, kā šo puzli var atrisināt, es labāk jums neizstāstīšu, jo tepat krūmos aizvien dežūrē DP.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino 

Klūnija režisētā filma par amerikāņu telekompānijas CBS saķeršanos ar paranoidālo senatoru Makkartiju 50-jos gados, kad raidījuma vadītāji ēterā drīkstēja pīpēt, asistenti muldamo tekstu rādīja uz kartona plāksnēm, bet televīzijas režisori atgādināja lenšu dīdžejus no diskotēkas poligrāfiķos. Neskatoties uz "Oskaru" par scenāriju, sižeta gājieni cīņā ar virtuālo komuņagu vajāto senatoru tomēr atgādina kaut kādu bērnudārzu pieaugušajiem, kurā varoņiem piemīt straujas un radikālas garastāvokļa maiņas - galvenais raidījuma vadītājs Edvards Murovs ēterā nolasa Makartijam domātu dramatisku teļegu un nosūta anālās diarejas staru, viss kolektīvs smejas, priecājas un aplaudē, lai jau pēc minūtes pēkšņi sinhroni sadrūmtu "pizģec, mēs visi mirsim". Stāsts no narkomānu dzīves, jā.

Toties šeit ir fantastisks elitārā kinooperatora Roberta Elsvita darbs, kurš nofilmēja flmu krāsās, bet postprodakšenā atkal pārtaisīja par melnbalto - gājiens ne īpaši novatorisks, taču sasodīti efektīvs, visādi rakursi uzreiz savādāk izskatās, gaismas. Aktieri karnevālā arī neatpaliek. Pats Klūnijs sāk strauji atgādināt plīša lācēnu, Klarksone - vampīru mistresi un direktrisi, bet Stretheimam steigšus jādodas pie Bergmana filmēties.  

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd. / afigkino

Vispār jau Emīrs ir pamatīgi ieberzies ar šo dokumentālo kino par visu laiku labāko pasaules futbolistu, kaut arī no otras puses - ieguvis jaunu un vērtīgu draudzību, piepildījis senu bērnības (nu vai arī jaunības) sapni. Pamatproblēma šeit ir banāli smieklīga. Viss, ko Djēgo Armando viņam daudzajās intervijās stāsta, perfekti ietilpst vienā teikumā "kad mēs uzvarējām Angliju, vot tas bija notikums, tas jums, bļ, par Folklendām, pēc tam es sāku glušīt kokaīnu, a tas, vot, bija zrja". Nabaga Emīrs klausās to visu ar mirdzošām acīm un atvāztiem visiem 32 zobiem, taču skaidrs, ka cilvēks, kuram uz kājas ir uztetovēts Fidels un uz rokas Če - tas tev nav vienkārša futbola zvaigzne, tā ir revolūcijas leģenda kā minimums. Tāpēc pēc katra Maradonas trešā burkšķiena viņš atsevišķā kadrā minūtes piecas cenšas stutēt ideoloģisku zvanu torni turpat vai ar Borhesa citātiem, lai arī, nu kas no Djego par Če, parasts latīņamerikāņu kreisais. Pa vidu visam tiek demonstrēti apšaubāma rakstura multiplikācijas iestarpinājumi ar angļu karalienes un Džordža Buša piedalīšanos antimperiālisma triumfā, fonā skanot neiztrūkstošajai "God Save The Queen". Emīrs toties filmā ar dižo argentīnieti apskaujas reizes divdesmit un ir pārlaimīgs kā skolas puika.

Būt Maradonas draugam - tas patiesībā ir ļoti interesanti, jo izjust pret viņu, teiksim, draudzīgas simpātijas, kamēr miljoniem cilvēku viņu ne vairāk un ne mazāk kā pielūdz un dievina (tur ir sižets arī par Maradonas baznīcu), tas ir, hm, specifiski un īpaši. Par dievināšanu, protams, nekas nav pārspīlēts. Filmā labākā epizode ir tad, kad viņi mikroautobusā brauc cauri Neapoles ielām. Pēc tā, kas uz šīm ielām tajā laikā notiek, arī saproti, cik daudz Djēgo nozīmē pārējiem.


in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / specifiski / apm.ņurd. / afigkino 

Enīda (Tora Bērča) un Rebeka (Skārleta Johansone) piedzīvo vidusskolas izlaidumu un uz atvadām rāda fakus bijušajai mācību iestādei - tālāk jau priekšā tikai lielā dzīve. Taču viss nav tik vienkārši, piemēram, uz dekadenci vērstā Enīda ir vispār absolūts uz divām kājām staigājošs cinisma, indīguma un nihilisma iemiesojums, kas ienīst sev apkārt visu un visus, sākot ar vienaudžiem japijiem un beidzot ar nedaudz bremzētajiem senioriem; no darba makdonaldā viņu izmet ārā jau pirmajā dienā (klienti vairākkārt tika nosaukti par mudakiem), arī asā sociālā satīra par tēlotājmākslas kursiem nebeidzas visai labi. Pa īstam pieķērusies viņa ir tikai vienam cilvēkam - retu blūza plašu kolekcionāram Seimūram (Stīvs Bušemi), kas ir apjozies ar doktora kāviņutur elastīgo saiti un tāpēc kompleksē jautājumos par pretējo dzimumu.

Lai arī reizēm smieklīga un ironiska, pārsvarā tomēr ļoti skumja režisora Cvikofa filma par pašdestrukciju un par to, ka dzīvē patiesībā ir tik maz, kam pieķerties, un ir tik viegli pazaudēt to pašu.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm. ņurd.+ / afigkino