Knowing (2009, Alekss Projass)
50-jos gados kādas amerikāņu vidusskolas klases bērni ierok skolas pagalmā laika kapsulu ar saviem vēstījumiem par to, kādai būtu jāizskatās nākotnei pēc pusgadsimta. Kad pēc pusgadsimta pavisam citi bērni šo laika kapsulu arī izrok, izrādās, ka visi savulaik bija sazīmējuši kosmosa kuģus un robotus, izņemot diezgan nervozu meitenīti Lusindu, kas bija noklājusi visu lapu ar ciparu virknēm. Lapa nonāk padzīvojuša un asociāla astrofiziķa Džona Kestlera (Koļa Keidžs) rokās, kurš ikdienā universitātē ar saviem pacientiem apspriež kolinsu-dokinzu un determinisma problēmas. Kādu vakaru pēc kārtējās iedzertās brendija glāzes padrūmais astrofiziķis pēkšņi saprot, ka viņa priekšā atrodas saraksts ar datumiem, kad šo 50 gadu laikā ir notikušas vislielākās katastrofas uz zemeslodes, un pēdējie trīs datumi - tie vēl ir nākotnē.
Kino, kuru varētu raksturot kā absolūtu žanra "metafiziskais trilleris" kvintesenci, operē ar viskaut ko redzētu - sākas ar "Pi" un numeroloģiju, tālāk jau Šjalamans, beigās vispār Spīlbergs. Vēl te varētu minēt vismaz trīs svarīgas filmas ilustrācijai, taču ļoti negribas bojāt lasītājiem atklājumu prieku. Principā citos apstākļos šī filma arī būtu tāds Šjalamans, ja vien ne neliela priekšvēsture. Sākumā kā režisors bija iecerēta šī bloga kulta figūra Ričards Kellijs, kurš uzrakstīja arī daļu no scenārija, taču pēc tam viss nonāca puskulta peronības Aleksa Projasa (The Crow, Dark City) rokās, un pēkšņi izrādījās, ka viņu virtuālā mijiedarbība ir kaut kādā satriecoši krutā līmenī. Ja īsumā, tad Kellijs ar savām notikumu konstrukcijām ir spējīgs uzdzīt aukstus sveidrus un mulsināt prātu gaišā dienas laikā, kamēr savukārt, Projass no katra kadra prot izspiest turpat vai maksimumu, bet cik neiedomājami šikas te ir epizodes ar specefektiem un fināls - to nav iespējams aprakstīt cilvēku vārdiem. Vietās, kurās jūti, ka tieši viņi abi ir sadarbojušies bez pārējo scenāristu palīdzības tupi sēdi ar izvalbītām acīm - šo kino nespēj sapurgāt pilnīgi nekas.
Pat ne Nikolass Keidžs, kurš pirmoreiz pa ilgiem gadiem izskatās kaut cik pieklājīgi. Nu, sākumā viņam ļauj aiziet firmas zapojā, bet pēc tam ne pārāk ļauj muti vērt vaļā, lai arī reizēm parādas neglābjamais trešīgums, tas jau ir neglābjami. A tā filma vienkārši satriecoša.
in 2009 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino
