Nē, visi pārmetumi Mendesam ir nevietā - tas ir perfekti nofilmēts, režisēts, notēlots "amerikāņu sapnis Gobu ielā", kino, kas pilnīgi pārliecina. Paliek tikai jautājums - parliecina par ko? Saistībā ar RR esmu izlasījis, ka pamatuzstādījums šeit ir nonkonformisma (var arī sašaurināt nozīmi) un labklājības attiecību diagnosticēšana. Tomēr tas ir drīzāk izskaidrojums, lai nekavējoties nenosauktu Mendesa jauno filmu par "American Beauty - 2" ("Revolutionary Road" un "American Beauty" tomēr ir divi dažādi zobrati, lai arī neapšaubāmi vienā elles mašīnā); lūk, čujī, ka tas tā nav, bet iemeslus nākas pievilkt aiz matiem.

Šeit darbība notiek 50-jos gados. Visinteresantāk būtu, ja tā tiktu pārcelta 20 gadus atpakaļ: tā vien redzu, piektā filmas minūte, Keitas Vinsletas varone ar blīkšņi izgāžas uz teātra skatuves, zāles vidū sēdošā Dotija Pārkere izvelk no rokassomiņu kaujas flomāsteru un aizsūta savu kārtējo recenziju, kas sastāv no divām rindiņām, tur uz "New Yorker"'u, vai kur viņa tobrīd rubījās. Un viss, žopa, vai nu jāiet taisīt pašnāvība, vai jāsāk mazgāt traukus un audzināt bērnus. Filmas beigas. Bet konformisma ziedu laikos, 50-jos, tev nav pat ar ko parunāt, tādēļ paliek kaut kādas zināmas ekspektācijas zemapziņā, iluzoras, protams. Ekstrapolēt šos mesidžus uz mūsdienām kaut kā var, bet ļoti mākslīgi un savādāk izskatās. Vai cilvēks var strādāt par ekskavtoristu un lasīt pa vakriem Verlēnu? Vai vidusklases pilsonis, kurš divreiz nedēļā pa vakariem apmeklē teātri var uzskatīt sevi par augstāku radību, nekā savu darba kolēģi, kas pēc darba dzer alu un lūr teļļukā? Par mietpilsonisku bidlo? Tikai viņš pats tādā gadījumā nav daudz atbaidošāks? Protams, ka ir. Un vēl nav teikts, kurš tur ir mietpilsoniskais bidlo. Lūk, visa šo inteliģento pārcilvēku krīze.

Tikai filma neiztur šādu problēmu uzstādījumu - RR būtībā ir tīra drāma par ģimenes dekonstrukciju, kurā plaisa rodas nevis dažādo uzskatu vai "raksturu nesaskaņas" dēļ, bet kaut kur fluīdu ziņā, lūk, neplūst no cilvēkiem vairāk un viss, un pat nekāda savstarpējā atklātība tur nepalīdz. Iedodiet viņiem "Oskaru", nevis indiešu diskotēkai vai "Milkam"!

Visdīvainākais Finčera jaunajā filmā ir tas, ka to ir uzņēmis pats Finčers. Varētu sākt saukt veselu plejādi ar režisoriem, kuriem tas būtu izdevies ja ne labāk, tad vismaz jautrāk: tas pats Nolans, Aronofskis, Zemekis vai Spīlbergs, ņem kuru gribi, bet Finčers! Finčers, kas neko tamlīdzīgu dzīvē nekad nav filmējis: no viņa te ir tikai savdabīgie kameras braucieni un tumši, vēsi krāsu toņi. Padomājiet, biedri, ar galvu, triumfālais kulta režisors (kulta ne jau kinokritiķiem, bet cilvēkiem) teicami prot izkārtot trillera scēnas, noregulēt īstos ātrumus, un iegāzt skatītājam ar augstsprieguma kabeli, kad tas ir vajadzīgs, šeit viņš neprot...nezinu, acis varoņiem parādīt. Finčers un drāma - tie nesavietojami jēdzieni.

Šajā nodarbē viņu teicami atbalsta scenārijs, par kuru varu pateikt, ka tas ir tik nekāds, cik vien var būt. Ja "Forestā Gampā" (a BB ir tieši Foresta Gampa gadījums) viss tika vēl kaut kā būvēts uz asprātīgām epizodēm un vietā lietotām frāzēm, BB personāži nodarbojas ar literāri ciešamu, taču pilnīgi neko neizsakošu bubināšanu pie sevis. Filmas plūdumam ir kaut kāda netverama analoģija ar budistu pasaku, kurā apgreidots mūks trīs stundas vēsta māceklim pasaku par to, kā vecais Čuaņs reiz ēzelīša mugurā devās ceļojumā uz Čžou provinci, un nonācis galā nokāpa no ēzelīša. Uz mācekļa jautājumu, par ko gan šī pasaka bija, seko mūka hrestomātiskais sitiens ar bambusa niedri pa galvu, un ieteikums iet pasēdēt strauta malā un padomāt par to, ka ir cilvēki, kuru liktenis ir pasēdēt strauta malā un padomāt.

Aktieri - arī dziesma. Kad beidzas Bendžamina vecās bērnības mežonīgās dienas, un ekrānā parādas aktieris Breds Pits, viņš ar savu Švarcnēgera (arī aktieris) mīmiku visu turpmāko laiku atstāj tādu iespaidu, it kā ik pēc stundas nodotu asinis donoru centrā, kamēr līķa bālajai Blānšetai tur, šķiet, ir gada abonements. Liktenīgi romantisko attiecīgu ticamības ziņā viņus uz ciparu "viens" pārspēj ne tikai mehāniskās būtnes Valle un Eva, bet arī mūsu visu mīlētais robots Kalkulons no seriāla "Futurama". Visbeidzot, tur vēl ir balets mēnesnīcā, kuru rāda bez režisora P.T.Andersona kopīraita ekrāna labajā stūrī. ko ar to visu iesākt? Nu, ejiet, paskatieties, tur tehnoloģijas skaistas, cilvēks dzīves beigās pārvēršas par zīdaini, nu un far pafanot par tematu "Finčers un drāma".

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / misdirektings / apm.ņurd. / afigkino