baroshanas bloks atkal nodedzis ellee

jauns baroklis - pilna benzīna cisterna jūsu datoram!

lūk, kihelkonna ir atradusi eksistenciālu jautājumu:

meitenes dodiet padomu kā neieļaist sirsniņa babņiku
(c) calis.lv

es no savas puses gribētu uzdot jautājumu, kāpēc iemīlēties visu laiku sanāk meitenēs, kas tam nepavisam nav piemērotas, ko?!

Es ilgu laiku mēģināju saprast, kāpēc režisors Pols Tomass Andersons pirms "Naftas" skaitījās tik ļoti monumentāls mamuts ("Punch Drunk Love" - nu, hujeta galīgākā), noskatījos šo - sapratu. Tāpēc, ka viņš kino ienāca vienlaicīgi ar veselu aktieru, producentu, utt. plejādi, kas ir arī šībrīža Holivudas Gaļas pamatā, tipa, viens no Tiem. "Boogie Nights" ir lieliska un pārdomāta filma par pornogrāfiskās mākslas filmu uzplaukumu 70-o beigās, kas ar vienu aci mirkšķina Travoltam , ar otru -  nākamajai paaudzei. Trīs sekundes līdz dekāžu maiņai (1979. jaungads) viens no otrā plāna varoņiem nošauj sievu, viņas mīļāko un sevi - un tas ir Andersona spilgts citāts par kino Holivudā. Meitenes divarpus stundas ilgajā epopejā gaida spēcīgs atrisinājums, nah..(ūps, spoilers!)

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino

Lai arī izpratne par Tarsema Singa filmas mesidžu ir, nu tur - realitātes/iztēles kopsakarības, viņam nav paša galvenā. Proti, kino nav interesants. Rakstu šo atčotu kratoties vaļā no visiem stereotipiem, bet vienalga, tas, kas duras acīs - filmā faktiski nevienu brīdi nav interesanti. Atklājas pirmā daļa par morfiju. Un otrā daļa par neveiksmīgi  izgudrotu stāstu. Tālāk? Tālāk abi filmas varoņi pusstundu kauc ekrānā.

Tur viena lieta būtu, ja indietis Sings savā nolādētajā nopietnībā (aha, Šjalamans -2) vēl savus no Giljama aizņemtos varoņus grūstu kādos tiešām piedzīvojumos, ja Sings būtu tāds vizionārs, kādi ir tie paši Giljams, Ženē, Bērtons, utt., to ir garlaicīgi skatīties kā pasaku, lai arī uz cik provokatīvām domām tā neuzvedinātu

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino   

- Un tagad - špagats!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā sestdienas kimono, instruēja Zimbabvi jau no četriem vakarā
Zimbabve nespēja pacelt kājas, kurām Dižkalna galā ķieģeļus bija piesējis personīgi Lūsis pats.
- Atceries!, Lūsis bakstīja ar ķepu sev deniņos, - viss notiek šeit! Šeit!
- Tur?, pārjautāja Zimbabve, - man viss notiek šeit!
Un mēģināja pakustināt kājas.
Lūsis nopūtās. Atsējis ķieģeļus no Zimbabves kājām viņš nerādījās trīs dienas, kamēr ceturtajā viņa stāv beidzot pavīdēja augstienē ar Kalašņikova automātu rokās. Nākamās divas dienas pagāja jaunā instruktāža.
- Šeit! Viss notiek šeit!, Lūsis, kas bija ietērpies īpašajā trešdienas kimono, rādīja ar ķepu uz aptveri.
- Tur? Man viss notiek šeit!, Zimbabve centīgi spaidīja automāta gaili.

Viens no iemesliem, kāpēc mīlēt 70-o gadu kino. Pat tad, kad tu skaties to trešo reizi, tas ir tāpat kā desmito reizi pārlasīt Agatas Kristi grāmatu - sen jau zini, kas ir slepkava, bet cik tas viss ir sasodīti labi uzrakstīts! "Pelhemas nolaupīšana", stāsts par to, kā četri gangsteri Ņujorkā nolaupa metro vagonu (Tonijs Skots nākamgad jau bliež rimeiku, es pat nespēju iedomāties, kas tur būs) ir nevis traģikomēdija, bet gan komitraģēdija: tas sākas pilnīgi komiski ar jokiem par japāņiem, turpinas -  lūk, tur viens laupītājs stostas, otrs visu laiku šķauda, bet tikmēr jau pāris līķu guļ apkārtnē, pie tam pilnīgi nesmieklīgu, un metro vagons bez vadītāja bliež ar tūkstots kilometriem stundā un 14 pasažieriem pretī savai sienai. Bet tā - iesaku šo filmu no sirds un no rajona.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd.++ / afigkino

vienīgais cilvēks, kas drīkst cibā rakstīt postos tekstu blāķos, ir svētā sēta
tāpēc, ka viņai ir labi virsraksti, uzreiz lasi blāķi labā noskaņojumā, lai arī pizģec, jāizskauž teksta nedalīšana rindkopās

es ko gribu pateikt
es gribu pateikt to, ka futbola klubs madrides atletiko, lai cik tas bēdīgi arī nebūtu, ir tomēr sarūsējušā garāžā savākta automašīna-dranduļets no detaļām, kas gadījās pa rokai - un dzīvē liels diserejs
izsvītrojam
kas mums paliek bez jobanā madrides real un jobanās barselonas futbola klubiem?
valensija ar seviļu
es savus divus centus liktu uz valu, lai arī tas ir kā pagājšgad francijas čempionātā likt uz nicu - komandu, kur vien nepagriezies, pazīstamas un cienījamas sejas, un kurām drusku nepietiek motoreļļas organismā

a iedomājieties, ja savulaik, teiksim, eiropiešiem, tur, spāņiem, skandināvu vikingiem, angļiem, portugāļiem nebūtu savas kuģubūves - uz šejieni atbrauktu inki ar maijiem, indiāņi ar lokiem un bultām, un atklātu Eiropu.
austrumos viņiem iedotu pa rīkli, skaidrs, bet tomēr latvijā doma baznīcas vietā būtu heopsa_piramīda

bet vispār mārtiņa freimaņa teksta pirmajām divām rindiņām seriālā "neprāta cena" ir kaut kāds maģisks starojums, kas aicina visus uz kreatīvu
apsēsties, apkristies
gultā, kur aizmaldies

tur tādas perspektīvas tekstam spīd

Nrk vienmēr nāca miegs. Tas nāca visur, kur vien iespējams, tāpēc Nrk žāvājās pie pirmās iespējas. Miegs nāca visur - darbā, mājās, veikalā. Reiz Nrk aizmiga lielveikala rindā, ne ilgi, uz minūtēm desmit, pamodās - a ratiņi ar precēm rokās jau ir citi kaut kādi, Nrk sacēla traci un atdeva preces lielveikala administratoram. Vai arī reiz Nrk iemiga ANO ģenerālasamblejas sēdē, kurā katrs runātājs centās atkārtot iepriekšējā oratora sacīto un pamodās nākamajā ANO ģenerālasamblejas sēdē jau pēc diviem mēnešiem, kur viss bija tas pats, lai arī sapņoja viņa par jūru un saldējumu.
Nrk centās iesūdzēt monotonos politiķus tiesā par goda un sapņa aizskāršanu, taču aizmiga arī tur, kad kolumbiešu diplomāts 500 lappušu ilgā almanahā centās skaidrot, ka nekur taču nav vainīgs.
- Neesi vainīgs, noburkšķēja Nrk aizverot acis un klusiņām pārvācoties uz Bermudu salām.