Nē, šis stāsts izrādās ir nevis par komiskajām ebreju un palestīniešu attiecībām, tas daudz vairāk ir par Adama Sendlera visumā veiksmīgo cīņu ar gerontofīliju un nepārtraukto ekshibicionismu - viņa pliko dibewnu līdzjūtēji var apbrīnot jau kaut kur pasākuma piektajā minūtē. Taču filma ir laba: kā pamatsasniegums šeit ir minēta Visuresošā Džada Apatova (augstākie spēki salīdzinājumā ar Apatovu ir vienkārši burbulis peļķē) piedalīšanās scenārija rakstīšanā, šķietm runa ir par dialogiem, un šis fakts liek Zohanam pa "Borata" - "Zūlandera" līkni strauji slīdēt pēdējās virzienā. It sevišķi jau tas ir manāms filmas pēdējā trešdaļā, kad savs vārds ir sakāms vienkārši brīnišķīgi bespreģeļnajam Džonam Turturo - džekam šīfera bēniņos ir vēl mazāk nekā trahen-trahen Zohanam.

Un apvainoties uz Sendlera, ē, aktiermākslas firmas pieeju ir bezjēdzīgi, tikpat labi mēs varētu apvainoties uz Kristianu Beilu tieši par to pašu. Viens katru filmu staigā apkārt ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņam pirms divām dienām būtu visus radus apšāvuši, otrs katru filmu cenšas ar pakaļas caurumu notvert spoguļkarpu vai uzčurāt kaķim, te neko nevar darīt.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.zviegš. / afigkino 

Filma, kuru, pirmkārt, jau ir grūti uztvert un vēl grutāk sagremot - pārāk jau mēs esam pieraduši pie ierastiem kino veidošanas paņēmieniem. Teiksim, te nav sižeta. Vispār. Samērā vēl jaunais taizemiešu režisors, kura vārds uzvārds dažādu iemeslu dēļ šajā tekstā vairs netiks pieminēts, demonstrē skatītājam tādu kā fotoalbumu par viņa vecāku jaunību, kā arī par savu valsti - iedomājaties, jūs rādat savam ciemos atnākušajam draugam, lūk, albumu ar ģimenes fotoattēliem - šeit var būt atsevišķi attēlii, kas veido kaut kādu puslīdz kopēju ainu vai priekšstatu, taču par kādu var būt šeit runa sižetu? Pie tam viņam šī dzīvā fotodemonstrācija (trīs minūtes gari kadri ir ierasts pasākums), tāda savdabīga pauerpointa prezentācija, atmiņu plūsma, ir ar ļoti pamatīgu vērienu.

"Sindromi" ir filma par kādu slimnīcu, puse ir laikam par 70-jiem gadiem, puse - par mūsdienām, pie tam modernajā pasaulē tiek reizēm atkārtoti tie paši dialogi un situācijas, kas 70-jos, taču mainās rakursi vai darbs ar kameru. Galvenais uzdevums šeit, faktiski, bija pastāstīt ne tikai par cilvēku attiecībām, bet arī par to, kā urbānā pasaule mierīgi sadzīvo kopā ar budisma pasaules pārpasaulību, tāpēc šo kadru kompozīcijas mēdz būt caurstrāvotas ar milzīgu poētismu (Taizemes daba ir ohoho!) un intimitāti. Tādā mērā, ka ir grūti saprast, vai režisors ir ģēnijs vai šarlatāns, vai arī nevajag ar to vispār aizsist galvu.

Lūk, dentists ārstē zobus budistu mūkam, kuram milzu sapnis bija kļūt par dīdžeju, un tam tā arī nav lemts piepildīties; pusis, kas stāsta meitenei leģendu par ezeru ar dārgumiem ūdens vietā;  masveidu rīta aerobika Bangkokas parkā;  kāds cits mūks stāsta terapeitam par to, kā bērnībā viņš esot lauzis kaimiņa cāļiem kājas, jo viņam ir patikusi šī skaņa, bet tagad cāļi viņu nākot viņu sapņos. "Vai jūs pats lietojat vistas gaļu uzturā?"., jautā ārsts. "Nu, vispār, jā", atbild mūks. "Jūs, dārgais esat sačakarējis sev karmu. Pārtrauciet ēst putnu gaļu, un še jums aspirīns. Jums visas nelaimes notiek galvā".

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / filma dažiem un retiem / apm.ņurd. / afigkino

Teicams paraugs, ar ko amerikāņu detektīvs atšķiras no britu -  brīžos, kad liekas, ka lieta jau ir beigusies, tā tikai sākas. Bezmaz Čeiza vai Gārdnera inspirācijas, vai vēl labāk...nē, neteikšu, jūs taču skatīsieties. Bils Murejs ir advokāts. Mets Dilons ir ierauts notikumos, kas sabojā viņam visu dzīvi. Kevins Bēkons ir detektīvs. Un visbiežākā frāze, kura pie ekrāna visbiežāk izsprūk skatītājam ir "Eu, eu, eu, pagaidiet, pagaidiet!"

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd. / afigkino 

toties šīsnakts sapnis bija patiešām uz goda - garš, sakarīgs, daudz smieklu, jautrības un visādu priecīgu notikumu

tajā es ar daudziem ievērojamiem draugiem un neievērojamu kultūras darbinieku grupu devāmies uz čehijas galvaspilsētu prāgu piedalīties ar kolektīvu priekšnesumu 'latvijas kultūras dienu prāgā' ietvaros, a faktiski, noslēgumā un kulminācijā.
pēc mums bija paredzēta tikai nila k grāmatas kopiju publiska toļi izdāļāšana visiem par velti, toļi sadedzināšana uz kārļa tilta - neviens to īsti nezināja, jo pats nils nezināmu apstākļu dēļ ekspedīcijā piedalīties atteicās.
brauciens sāās lieliski - jau autobusā man kāds nospēra šprotes, salmiņus (tāda man bija iecerētā dāvana čehijas kultūras ministram)un krustvārdu mīklu. es pat zinu kas, bet neteikšu.
autobuss mūs ieveda tumšā, lietainā un urbānā rajonā pie viesnīcas, kuru ar latvijas kultūrkapitāla fonda atbalstu mums organizēja tūrfirma "streptakoks un ko". viesnīca izrādījās gadsimta sākumā nodegusi metālrūpniecības fabrika, kurā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
gulējām tumsā guļammaisos piespiedušies cits pie cita. kaut kur pilēja ūdens, bet no apkšas atskanēja biedējoši trokšņi.
ja tā atreferē, tad tur laikam tomēr cilvēki devās pēc dzirām. bija decembra sākums, sniegs un dubļi uz asfalta.

jo, jā, prāgā mūs ielaist nevar, tas nav prāta darbs - mēs sākam nekavējoties uzvesties kā elektriskās spēles world of warcraft varoņi pilnos apmēros.
nākamās dienas rītā, lūk, rasbainieks jau ar kaut kur atrastu sniega lāpstu draud trolejbusam un dēmoniski smejas. lūk, kosmonavtovičs ar krokodila cienīgu smaidu un pudeli sļivovices kabatā izpilda ielas vidū dažas marlezonas baleta kustības, sējot gājējos paniku. es rakstīju kaut kur kaut kādus grafiti.

oficiālie kultūras pārstāvji bija daudz piezemētāki. jaunās un ne tik jaunās dzejnieces, sadevušās rokās pa pāriem ik pēc desmit minūtēm mīklaini pagaisa tuvējo parka ēnās, lai atgrieztos vēl draudzīgākas un līksmākas. literāts rihards bargais iegāja kādā dārglietu veikalā, no kura loga pēc tam ar megafonu vēstīja, ka viņš noteikti būšot, tiesa, neteica kur un kad.
kinokritiķis normunds n vispār jau no paša rīta bija nerunājami piemāvies. viņš skatījās uz pieminekli kādam čehu militāristam un kaut ko pie sevis laimīgi īdēja. literāte laura vecgrāve ar pārmetošu atriebes eņģeļa skatienu mēģināja visus kaut cik vest pie prāta un atbildības, taču tā kā aģitāciju pārsvarā nācās izvest tajos pašos ēnainajos parkos ļoti apšaubāmajā sabiedrībā, tad drīz vien asā sociālā kritika no ekspedīcijas dalībnieku galvām pārtransformējās uz vietējo iedzīvotāju nelāgajiem paradumiem..
rakstnieki pauls bankovskis un andra neiburga, savukārt, devās kopā pa milzīgu, tukšu un piesnigušu prospektu, kura galā tālumā vidēja gigantiska, kapitolijam līdzīga ēka ar zvaigzni uz jumta. mēs vēl ilgi redzējām viņu stāvus aizvien sarūkam.

kas atiecas uz pašu pasākumu, tad tur, lai nebūtu nekādu pārpratumu, ierasties no visas ekspedīcijas spēja tikai viens cilvēks - es. tā bija galerija,pilna ar čehu latviešu pieaugušajiem un bērniem.
bez čehu kultūras ministra, kas nerunāja ne latviski, ne angliski, no mūsu puses mani sagaidīja ārkārtīgi mārai zālītei līdzīga persona, lai neteiktu vairāk. aiz briļļu stikliem vīdēja visi latvijas likteņi.

viņi gaidīja teātra uzvedumu "skroderdienas silmačos". es biju viens. es uzkāpu uz miniatūrās skatuves.
"dārgie draugi", es teicu, "daudz laimes kultūras dienās. ceru, ka mūs tās visus vienos. mūsu pārējie brauciena biedri ir diemžēl ļoti..."
"nepozorī tautu!", kaut kur pirmajā rindā nozibsnīja jau minētie briļļu stikli.
"...ļoti, ļoti slimi", es turpināju. "saindēšanās ar šprotēm un salmiņiem. tādēļ lugas 'skroderdienas silmačos' vietā jūs redzēsiet mono un sololugu 'sprīdītis' pēc annas brigaderes motīviem.
"izrāde ilgs", es turpināju, aizvien vairāk iejūtoties griškoveca ādā, "četrpadsmit minūtes un..."
"ES TŪLĪT BŪŠU", pēkšņi kaut kur ārā pa visu ielu noaurojās megafons.
un tad es pamodos.

Создайте свой билборд

Robinho's career at Manchester City has not got off to the smoothest start following his switch from Real Madrid.

However, it appears the 24-year-old's deadline day move has still to sink in.

"On the last day, Chelsea made me a great proposal and I accepted it," he said, to which a reporter replied: "You mean Manchester right?". "Yeah, Manchester, sorry!" answered Robinho.
no šejienes

a atceraties krievu filmu par latviešu superteroristu mārtiņu (šķiet, saucās "točka otšcota", fenomenāls trešs, par kuru mēs ar snake kādreiz draudzīgi ierēcām), kurš gribēja maskavā uzspridzināt skatītāju pilnu futbola stadionu (man tā ir viena no personiski tuvākajām filmām) un beidzās ar episku finālgrautiņu tualetē?

un tagad variet izlasīt jaunā mūsu kaimiņu varoņeposa "Day D" vienu no pirmajām recenzijām - filma krievijā uz ekrāniem iznāk šodien, gaidu-nesagaidu, mēs ar sneiku, domāju, arī viņu obligāti skatīsimies

Нравы в Новом Интернете не должны быть очень зверские.

Если человек оступился и предложил вдруг кому-то увеличить Хуй или погрузить-разгрузить, то в первый раз ему позвонит милая девушка и попросит так больше не делать. Если он не исправится, то домой к нему придёт уже строгий молодой человек в костюме и попросит подписать бумажку. Ну а на третий раз этому человеку уже обижаться нечего: жену и детей его не тронут, и сам он может быть выживет, но компьютер и все другие электроприборы в его доме уже никакому восстановлению подлежать не будут, да и включить их в розетку он уже не сумеет.

( un tā tam ir jābūt )

a "putniņš tari" (kurš krokodila mutē vadīja colgate zobu higiēnas kampaņu) - tas tiešām ir pēc radjarda kiplinga stāsta motīviem, kā es dzirdēju?

ciba libre!