reizēm tomēr ir jāatgādina sev par vienu no labākajām grupām pasaulē
tipa, don't forget where you came from
es šausmīgi mīlu viņu ierakstus, vot, gadi iet, bet mīlestība nepāriet

starp citu, blur dziesmai "beetlebum" klipu es redzēju pirmoreiz mūžā, bet man bija dziļa pārliecība, kad es klausījos šo dziesmu, ka beigās tur ir jābūt pastaigai pa jumtiem. un ir!
tas es esmu arī ģeniāls režisors, vai arī vienkārša sagadīšanās, vai arī tik spēcīgs hīta mesidžs?!

vot, komrāds mihtāls man pateica to, ko mīž pateikt visi pārējie
- tu nekad vairs nevarēsi spēlēt ģitāru
es teicu
- jā. es zinu.
bet es tam nespēju, nespēju, nespēju noticēt.

un mani draugi ir tie, kas man visu saka acīs, jo es tāpat daru
mums ņehuj auklēties vienam ar otru, mēs esam pret visu rūdīti cilvēki

šodien gāju pa ielu
pretī tāds knauķis mammai pie rokas. rāda ar roku uz grāvi. ieraudzījis pienenīti.
apstājas pie manis, staro ar tādu smaidu, kāds man ir tikai brīžos, kad mana futbolkomanda uzvar. tas ir tāds fotoobjektīvā netverams prieks.
es nopietni, gandrīz sāku raudāt no tā.

ja sāc klausīties violent femmes, tas ir uz visu dienu
vot
tas ir nahuj uz visu mēnesi
šausmīgi mīlu vf

lūk, šis ir vājprātīgi skaists klips
pat rū atzinīgi klakstina knābi, un tas jau kautko nozīmē
bļa, kad es viņu pirmoreiz redzēju? 1993?
vēl no turienes ir ahujennijs "mildred pierce", labākā dziesma platē, un es tajā ieķēros vispār pirms sāku fanot par kino

viena no viskrutākajām lietām uz zemeslodes ir moments, kad sieviete neapzinas savu skaistumu. vot tad jau tu pats nonāc konkrētā ahujā.