Kamēr tauta izguļ dzērumu, varu te netraucēti izvērst redzētā kino atčotu, tā uz postiem pieciem. Sāksim. Lai cik arī pārsteidzoši tas nebūtu, taču attēlā redzamais cilvēks nav Rihards B. dzejasdienu āfterpārtijā, bet gan Brūss Lī filmā "Fist Of Furry" - manā jaunībā šo māsterpīsu pazina kā nežēlīgu cīņu pret turīgiem, despotiskiem un sīkburžuāziski noskaņotiem lauksaimniekiem ar nosaukumu "Jarostnij kulak". Jāsaka, ka šī ir viena no brusļika visvairāk ar action piesātinātām filmām; vēl tā izceļas ar krievu metodisku eksterminēšanu ("mans skolotājs piebeidza Čehovu, bet es aizraidīju pie tēviem Petrovu" - naturāli, tā tur arī ir!). Četri komats divi drakona pirdieni Ņujorkā no pieciem - es nevienai B.L. filmai nespēju iedot faifu, tā ir.

Zombijs - spaidermens (vienīgais (!) zonderkomandas pretinieks filmā, kurš pie tam nomirst pats - no infarkta): "Turieties no manis tālāk! Nenāciet man klāt!".
Priekšskars.
Reāli filmai ir tikai divi trūkumi:
1) Skatītājs diemžēl tiek informēts par operācijas mērķiem un uzdevumiem. Bez tā arī bija  labi.
2) Pēc mēneša tiks demonstrēta arī otrā daļa. Dies, kā es novērtētu, ja šī filma beigtos, lūk, ar pēdējām pirmās daļas sekundēm - tas būtu lielisks solis ārthausā ar nosaukumu "blokbaster_ru".
Par pārējo hārdkoru es rakstu jau varas iestādēm.

Francija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā oficiāli ir atļauts pārdot zirga gaļu jeb "carne". Šis stāsts ir par kādu miesnieku, kuram pieder neliels zirgu gaļas gastronoms, un īsfilmas pirmā aina ir ļoti naturāli attēlota zirga nošaušana, viņa rīkles un citu ķermeņa daļu pārgriešana - kadri pludo ar asinīm un pāriet viens otrā ar miesnieka naža cirtiena skaņu. Būtībā šī īsfilma vēlāk izrādījās kā prīkvels pilnmetrāžas "I Stand Alone", taču tomēr par abām vajadzētu runāt atsevišķi (sīkāk - citreiz). "Carne" ir attēlots viens miesnieka dzīves periods monotonā gaļas ciršanas pavadībā un mēmās meitas sabiedrībā, taču jau šeit ir pamanāms rokraksts pēc manām domām vienam no visdrūmākajiem man zināmajiem režisoriem - Gasparam Noē. Īsfilmas transformāciju no šokinga uz mierīgo dzīvi var īsti saprast noskatoties sīkvelu. A tā - 3,8 mārciņas no 5.   

Ārkārtīgi, ārkārtīgi sarežģīta filma par it kā sakropļotu psiholoģiju/morāli ar visām no tā izrietošajām sekām. Par Miesnieka loģiku, piemēram. Visas filmas laikā galvenais varonis (lielisks ir Filips Nahons) pasaka varbūt kādus desmit vārdus, toties mēs varam nepārtraukti dzirdēt viņa domu gājienus, atziņas, motivācijas - un to, ka tas viss nebūt neatšķiras no mūsu "normālās" morāles. Filma, kas ir ļoti tālu no ārthausa, bet drīzāk ļoti tuvu, teiksim, Dostojevskim vai Nabokovam. Elle iekšienē. Haoss iekšienē. Un survaival geimi iekšienē. Godīgi sakot, šī ir pirmā filma, kas vismaz man lika ļoti nopietni aizdomāties par daudzām lietām un uz vairākām stundām; arī tagad liek: par filmas paceltajiem jautājumiem var strīdēties stundām, tāpēc labāk pat nesākšu. No šī aspekta - neapšaubāms šedevrs. No kino kā tāda aspekta - vājāka nekā īsfilma. Liekam samierinošos 4,5. Filosofiski noskaņotiem intravertiem - neapšaubāmi obligātā literatūra.

Uzreiz - stingrs piecinieks. Priekš Krievijas tas ir afigenna kruts kino, vienā rindā ar "Ostrov", "Vozvraščeņije" un "Nastrojščik". Grūti pat vēl kaut ko piebilst. Masthev!

biju kaut kā šo palaidis garām:
"Austrian composer Olga Neuwirth has turned David Lynch's moody 1997 film noir into a musical theater piece that had its recent debut in Graz", raksta Newsweek (no šejienes)
vispār izklausās jau labi
libreta autors ir tas pats skuķis, pēc kuras romāna Haneke uzņēma "Klavierskolotāju"