Es biju gaidījis pavisam kaut ko citu. Bet šī filma ir tāda, es pat nespēju īsti pateikt - kāda, hm, ļoti interesanta, un no visiem šāgada Oskara nominantiem es to noteikti ieteiktu noskatīties kā pirmo. Tā ir savā ziņā iespaidīgi šizofrēniska performance, kurā pa naža asmeni staigā ļoti kruta ideja (mūsdienu britu monarhija from inside - žetons kvadrātā) un totāls farss, piedevām abi gāžas ar galvu strautā ik pēc divām minūtēm. Tūlīt atnāks Dienasgramata un pateiks, ka viss bija totāls farss, un viņam būs taisnība. Bet es sev kaut kā piefiksēju vienu interesantu lietu - ka man lēdijas Diānas nāve arī bija daudz nozīmīgāks un [ieraksti pats] notikums nekā, piemēram, Dvīņu torņi. Tēmu neattīstīšu, zināms ar ko beigsies. Un jā, man tik ļoti mīļajai Džūdijai Denčai šogad nāksies noplātīt ķepiņas - visa mana sirds šoreiz aiziet Elenai Mirrenai. Viņa bija īsta mūsdienu Anglijas karaliene. Nav vairs varas un valdonīguma, taču pašcieņa vienmēr paliek. Un to saku es, kura mīļākā filma, kā zināms ir Džērmana "Jubilee".

savukārt es uzmodos nakts vidū ar dziesmu galvā, kas man tur skan visbiežāk, kad es pamostos, slow motion, sakuras ziedi
http://www.youtube.com/watch?v=RJUx6uezpk4
atrubījiet momentāni video, tas ir atbaidošs
ps: dziesma ir jāklausās pie atslēgta video ar aizvērtām acīm

kaut kāda vilka pēc ienāca prātā jūtubē pameklēt savu trako jaunības dienu supergrupu Theatre Of Hate, kas man vēl aizvien daudz ko ir devusi muz-domāšanā, un, bļ, pat atradu viņu pirmo superhītu (introdjūsē pats Galvenais). cik man ir zināms, tā bija ritvara dizkača mīļākā dziesma, nu un man jau arī baigi patīk

starp citu, mēs vakardien ar Kosmo tā smuki pie manis pasēdējām (par to liecina divas tukšas stipra alkoholiskā dzēriena "Hektors" pudeles pie radiatoriem; ražo kompānija ar interesantu nosaukumu "S.P.I. Group") un viena no galvenajām atziņām bija aptuveni šāda: "aizej un nosēdi vienu vakaru kādā centra dzertuvē, taču pēc tam nav tādas sajūtas, ka būtu pabijis krogā". es piebilstu - kaut kādā sporta olimpiskajā uroloģijas centrā drīzāk

tāpēc, ka centrā nav krogu. es nezinu, kā nosaukt to, kas tur ir. mēs ar Kosmo abi vienmēr esam tusojušies pa gadjušņikiem (tagad jau vairākus gadus viņam - $2, man - Alises stūris), kur ir simtreiz čoināki cilvēki, nekā tie jobanie japiji sabiedriskajās krānu mērīšanas iestādēs, un mums tur vienmēr ir bijis daudz vairāk paziņu un draugu nekā pulkvežos, oranžbāros vai vēl nezin kur. tādā piemājas dzertuvē vari aiziet un dzert tējas tasi četras stundas, skatoties futbolu un pļāpājot par dzīvi ar čuvakiem. centrs ir dead. lūk, MI6 bija pēdējais bastions, kas krita, lai arī man tur nepatika jau pirms tam.

atvainojiet, ja kādu nejauši aizskāru.

Bāc, es laikam vispār esmu kaut ko pārstājis saprast no kino. Injaritu "21 grams" man pilnīgi nepatika - man likās, ka ideja ir pareiza, viss ir labi, taču akcenti ir izlikti tā, ka lego ir samontēts kaut kā pavisam nepareizi. Šeit ir tas pats, tikai spēcīgāk nekā gramos un mazliet savādāk - ja pati konstrukcija ir pareiza un ļoti asprātīgi salipināta, tad pārlieku lielā mozaīkas daļa "raudāja māte, raudāja meita, raudāja skatītāji un biļešu kontrolieri" iesprauž kāršu namiņam tuteni pakaļā. Un taču tur ir tik daudz kā kruta! Kaut vai pats pēdējais kadrs vai arī kurlmēmā tīneidžere diskotēkā. Bet tie akcenti...lūk, skaties tās Injaritu filmas un visu laiku ķer sevi pie domas, ka  ekrānā notiekošais tev ir samērā vienaldzīgs.  Četras  japāņu dāvanas no piecām.

nupat aizpildīju vienu kvizu un tur izlasīju: "You have multiple personalities. You can be sweet and kind, or you can be fun and hyper. Either way, you're a great person, and your lyrics are very deep and emotional."
Uo!