Es palasījos Sneika postu un pēkšņi sapratu, kurā brīdī man geimings piegriezās.
Pie The Suffering: Ties That Bind
Es sapratu, ka labākas spēles nekad nebūs, neko tādu vienkārši nevar paveikt, aiziet tādā psiholoģiskā zapreģelā. Es ne par The Suffering, ne turpinājumu pat nerakstīju revjūzus - to var aprakstīt no tehniskās puses, bet nav iespējams no psiholoģiskās, lai arī ekses Dumakovam izdevās (uvažaju, starp citu!), bet man neizdotos. Viņš tur redzēju to pašu, ko es. Piemēram to, ka "Manhunt", kuru līdz tam uzskatīja bezmaz par "vardarbīgāko" spēli pasaules vēsturē - da tāds Manhunt ir ģetskije igri, salīdzinot ar Suffering, kurā vardarbība pārstāj uztverties kā tāda, kur viss tam pāriet gluži vienkārši pāri.
The Suffering vienkārši notiek kaut kādā citā saprāta līmenī. Un zini, ka šajā līmenī vairs nekad nenotiks. Kaut kā tā.

( paskatījos uz Keidžu un filma ir principā redzēta :) )

skaidrs, ka ja tādus velk no jūrām un okeāniem laukā, tad meklētāji nepārprotami tuvojas Ktulhu
stulbie dzīļu pētnieki!

veltījums Braunam,M., psihiatoriem, PRTG, Makmērfijam un varbūt pat Dambim

tātad, izrādījās, ka man uz krekla kabatas virsū ir uzšuve "SIA", bet tā nenozīmēja sabiedrību ar ierobežotu atbildību, bet gan "sistēmas informācijas aģents". mēs bāzējāmies lielajā tunelī pie stacijas, visādos veikalos,  bet tikai izlikāmies, ka kaut ko pārdevām, patiesībā nodarbojāmies ar sistēmas informāciju. tiesa, kāpēc un kādiem mērķiem mēs tur strādājām, neviens to nezināja.

un reiz es no turienes izgāju ārā, un ieraudzīju, ka tur, kur stāv tirgus paviljoni, pret debesīm slejas baznīca,  kaut kas vidējs starp Pēterbaznīcu un to, kas ir Baznīcas ielā, aiz Rīgas Modēm. bet vissavdabīgākais bija tas, ka baznīcai starp pašu virsotni un pārējo fundamentu bija neonzils, caurspīdīgs kubs. tā, ka tas bija caurspīdīgs, varēja manīt, ka iekšā atrodas kafejnīcas galdiņi, tādēļ es padomāju, ka varbūt tā ir mācītāja kāda personiska ostankina.

es iegāju atpakaļ tunelī un nolēma pajautāt divām tuvākajām pārdevējām, kas tur īsti atrodas, apsēdos blakus viņām ārpusē uz krēsla (viņas izlikās par suvenīru tirotājām). tad pamanīju, ka man blakus uz krēsla sēž skrastiņš (nevis dziedātājs vai hokejists, bet savējie zin :)), kurš saka apmēram tā - nu ja reiz tas ir caurspīdīgs, tad vari pats aiziet paskatīties. "O, pareiza ideja", es nodomāju, eju arī.

skatos no apakšas uz mirdzošo kuba dibenu, štukoju. pārsteidzošas bija divas lietas. pirmā - izrādījās, ka tā nav nekāda kafejnīca. neonzilā kuba iekšienē tiešām atradās tādi paši stikla galdiņi, tikai ar šaha melnbaltajiem lauciņiem (iestrādātiem iekšā) un visām figūrām (arī stikla) virsū. vairāk nekā nebija. otra lieta: šajā kubā nebija ieejas, pat ne lūkveidīgas.