ja kas, mani atfreidoja
nav spēka pat pasmieties

tikai, lūdzu, nepvainojaties, es jau tā ar jums kā ar eglītes bumbuļiem:
šorīt nopriecājos par ulvs ierakstu un Tomiņa Opīša jauno jūzerpikču
vārdsakot, degradēju nah. tā ir jauka sajūta.
ā, un vēl par Samuraja empātiju, lai arī tā jau ir veca un nodrāzta tēma.

starp citu, kaut kas no frendlistes reiz bija pacēlis tēmu "pofig, ko viņš raksta, galvenais, ka labi to dara". tas ir ļoti spilgts piemērs, kādēļ es lasu Rakūnčegu, ar kuru, man šķiet, ir diametrāli pretēji uzskati bezmaz visos jautājumos.

upd: vai arī literatūrā - Ļimonovu :)

es nebaidos no nāves un mani arī īpaši neinteresē, kas notiks Pēc Tam. baidīties no nāves izraisītajām sāpēm ir tikpat bezjēdzīgi, kā baidīties no zobārsta. un man ir gluži vienalga, vai tā būs reinkarnācija vai sapūšana zārkā. jo visvairāk bail ir no tā, ka tu ņemsi un pazaudēsi šo pasauli, ka pamodīsies kaut kur citur nevis savā gultā, ka neredzēsi sev apkārt to, ko esi pats radījis. ka pamodīsies citur.

bet mana māte, kas mani radīja, taču ļoti uztraucās, lai būtu šī dzīvība. viņai nebija vienalga, un tas nebija tīri personisks jautājums, ka manis piedzimšana būtu viņai kāds atvieglojums.

tas ir negodīgi, bet tur neko nevar vairs iesākt.

Izdzēst savu profilu

"es sev riebjos. man nav iedvesmas, gribasspēka un naudas. rīt sāksies atvaļinājums un es beidzot varēšu pabeigt visus iekavētos darbus."
un tas vairs sen nav smieklīgi
atvaļinājums ir laiks, kad var normāli sākt strādāt

Vēl piedevām es sagriezu kājai pirkstu.
tas notika ļoti debīli. es staigāju iešļūcenēs, bet kāds gudrinieks bija sadauzījis alus pudeli pret asfaltu, kā rezultātā es ar īkšķi vienkārši uzdūros alus nosistajai apakšai. visa iešļūcene asinīs, un pašam vēlme atrast šo cilvēku un sasist viņam pa purnu. lai arī, man ir pārliecība, ka to izdarīs arī bez manis.

"šodien ir kaut kāda īpaši riebīga un depresīva diena."
(c)Ronis