man 950-ais

a anonymous būtībā raksta par ezotēriku, tikai ne to, kuru apkaro soikins(lasiet viņu, viņš patiešām interesanti raksta, tikai nesaprotu, kāpēc viņš močī ciema idiotus nevis nopietnus filosofus), bet par to bez kristāla režģiem un visādām citām huiņām.

tur viss ir interesanti. lūk, piemēram, ir ne jau tikai cilvēka ļoti nenoteiktā atdalīšanās no dzīvnieka (lai arī tie visi ir tikai cilvēku ieviesti termini, "cilvēks" un "dzīvnieks"). kā es to saprotu. ir "es" un ir visādi orgāni as instrumenti, ar kuriem var operēt. ir rokas, kājas, vēders, dvēsele, kurā uzkrājas tie visi labie-sliktie darbi, prāts (tas ir tāds pats orgāns kā, piemēram,  nieres, bet pastāv taču kaut kas, kas var pierunāt šo prātu kaut ko darīt vai nedarīt, vai ne?!; nu, tad tas arī tu esi)

vari skatīties spogulī, tikai tur ir kaut kas galīgi cits, nekā tu par sevi domā, jo par sevi tu domā kaut kādās iracionālās kategorijās; kad tu šo prātu apdullini, tam ir galīgi vienalga, kur tu, teiksim, atrodies un kādā pasaulē, tas ir sapnis vai vispār uz vietas iztēlota pasaule, un tikai no tā ir atkarīgs, kas tajā pasaulē vispār atradīsies. cilvēkam lielākās šausmas sākas tad, kad izrādās, ka ne tikai viņš var operēt ar prātu, bet arī prāts var spokuhā operēt ar viņu.

jo visa šī pasaule, tā ir ļoti netaisnīga pret tevi
tā liek tev nostāties, piemēram, kara rezultātā kaut kā pret tādu pašu mazu cilvēciņu, kā tu
un tu negribi iet nevienu nogalināt, bet taču nogalini
nogalināji tādu pašu mazu cilvēciņu, kā tu

un tas ir tik drausmīgs pizģecs, ka cilvēks no sava prāta gluži vienkārši sāk izslēgt to visu, sāk to visu pārvērst abstrakcijā
cilvēks sāk gluži vienkārši likvidēt lietas savā prātā