http://klab.lv/users/ritvars/45827.html?style=mine#cutid1
šeit ritvars raksta interesanti par problēmām ar ūdeni

man pie datorgalda vajag nevis vienkārši krēslu uz ritentiņiem, bet tādu, kāds ir tālsatiksmes autobusos, kur var palikt aiz galvas piepūšamo spilventiņu un tā mazliet pasapņot.
sekojot aņuka padomiem, protams, ieslēdzam istabā gaismu un uzliekam uz galvas duršlaku - astronomija.
sekojot neveselajam saprātam, pirms minētā procesa tiek uzvilkta arī gāzmaska.
jei bogu, tādā stāvoklī es arī spētu rakstīt dzeju.

acis krīt ciet
bet kaut kā jānoturas līdz 12-30, kad solījās atnākt meistars, lai pareizi man sakonfigurētu tīklu; es pats tur kaut ko esmu sapisis ar tām divām tīkla kartēm
krīt ciet
skatījos "Kapoti", bet tad saule sāka atspīdēt monitora ekrānā, un atkal sāku migt ciet, noskatījos pusi no filmas, tāda nedaudz biedējoša
kafiju es nevaru, man nav labi pēdējā laikā ar sirdi
atvēru logu, aizgāju vēl mazliet pastaigāt pa āru
acis krīt ciet, krīt ciet, krīt
te es rakstu vienkārši lai neaizmigtu

cīņā ar miegu vienmēr iestājas tāds moments, kad tas (miegs) pāriet, bet tad organisms tev saka "nu, skaties pats, vecais". uz ko es arī ceru. mēģināšu klausīties mūziku.

es jau krietni vien sen gribēju uzrakstīt šo tekstu, vienkārši ļoti ilgi domāju. tagad varu.
tātad: par šiem asociālajiem tipiem, kas diennaktīm neguļ, rij džankfūdu, aizvelkas pačurāt līdz tualetei ar nemazgātiem matiem un finālā aizmieg ar galvu uz klaviatūras. to pasludina par subkultūru. tāda ir sabiedrības attieksme. skaidrošu.

kad tūkstošiem cilvēku rubījās videoautomātos, tādas attieksmes nebija. kad visiem bija rokās "spektrumi" tādas attieksmes nebija. kad cilvēki kratīja ķetnās to plastmasas hokeja hendholdu - tādas attieksmes nebija. kad es 14 gadu vecumā tērēju visu naudu, lai tikai varētu "Rīgas Modēs" uzmočīt Zybex, tādas attieksmes nebija. kad parādījās pirmie personiskie PC ar pirmajiem geimiem - tādas attieksmes nebija. kad pirmoreiz spēle iznāca uz kompaktdiska ("Myst"), un it kā sākās jauna ēra - tādas attieksmes nebija. puslatvijai bija "Dendiji" uz rokām, bet arī tad šādas attieksmes nebija.

vēl parādījās 14-gadīgi zīdaiņi no datorklubiem (kantra, kantra), kuri pie ieejas centās cītīgi pīpēt savas pirmās cigaretes. bet ne jau pēc viņiem sastādīja šo geimera portretu. lūk, padomājiet - pēc kā. kā hintu atgādināšu jums PS2 reklāmu ar grifu, kas bija ekrānos pirms pāris gadiem.

un tagad es paskaidrošu:
šo tizlā un asociālā geimera imidžu ir radījusi pati industrija
jā, izdevēji, izdevēju ietekmētā prese, etc
visus šos geeka tēlus, utt. un uz tā ar laiku sāka sēdēt pašī spēlētāji