labdien, mani sauc mārtiņš, un es vairs nelietoju alkoholu un netaisos.
kāpēc? tāpēc, ka man tas vairs nesagādā nekādu prieku.
visus šos pēdējos 15 gadus (es esmu alkoholiķis no gadiem 13)man alčāgs ir sagādājis prieku. Es nekad neesmu ar to risinājis kaut kādas problēmas, vienmēr piļījis tikai sava prieka pēc.
Tagad es sāku sajust fizisku atkarību no šī pasākuma, un man to nahuj nevajag.
Tava ēra ir beigusies, zaķīt.

Es, protams, apzinos, ko un cik ļoti daudz ar to zaudēju, un man nav ne mazākās nojēgas, ko es iegūstu. Izņemot veselo saprātu, protams. Rēķinot kinētiskajā enerģijā... :)
Īsāk sakot, mani zajebal alkohols. Vai arī es viņu, tas nav svarīgi. Viens no mums, tipa. Vienkārši pasaulē ir daudz skaistākas un brīnumainākas un svarīgākas lietas par tiem momentiem, kuros es.
saprotiet pareizi, visu pareizi.

p.s. kā šito uzrakstīju, atlidoja pie reizes satriecošs naktstaurenis, hermētiski slēgtā telpā - nezinu no kurienes. Bet, tipa, atbalsta.

mani prikoļī Artjoms Troickis.
dzīvo savā Londonā, taču tas kaut kā nepalīdz. kaut kas neārstējams ir tajā.
mani prikoļī tas, ka mrPārkers ir, atvainojos, Krievijas popmūzikas (tobiš "es protu atrast 10 atšķirības")"analītiķis". Vot tas, ka tur mūzika zajebalsj jau 15 gadus, ka neskatoties ne uz ko Pugačova ar Kirkorovu ir centrālie tēli un vēl ar klēpja sunīti Galkinu turklāt - vot to arī analizē. Te Galkins izdrāž Kirkorovu, te Kirkorovs garāžu savu. Klīnika.
Troickis 1998-jā gadā atklāja 4AD Records. Pieņemu, ka viņš ir arī bītlus dzirdējis.

Tipa, aizgāju nodot tukšās pudeles un izdzert glāzi tomātu sulas uz iestādi, kas atrodas manā mājā.
Iekšienē atrodas komponists Aleksandrs Kublinskis (piemēram, dziesma "Zemeņu lauks"), rokas trīc, skatiens mežonīgs.
Vēršas pie manis, tā skumji:
- A Uldis nevarēja atnākt...
- Kāds Uldis?!
- Nu Stabulnieks.
- Āāa. Nu žēl, jā.
- Pretī dzīvo. Šodien neizkūlās.
- Njā
- 1982. gadā es sāku rakstīt...

Kaimiņi, lūk, tādi. Izdzeru glāzi sulas, tinos. Ar šitajiem večiem toč pastāv iespēja nojūgties.

Mani interesē zāles jautājums, vairāki mani paziņas pēc atteikšanās no alkohola metas uz to.
Bet mani zāle neprien.
Laikam vienkārši pīpēt cigaretes sākšu divreiz vairāk.

Ir atkal pacēlies jautājums par "lībiešu burvēm" istabā.
Vecmāmiņa - hardcore latgaliete, visus sūta nah, kurš nav no Latgales kaut kādiejm nenormāliem dziļumiem, ortodox. Galvenais ienaidnieks - Kurzeme, jo tālāk, jo riebīgāk. Ventspils - ubejte satanov. A lībieši - tas ir Aligjēri pēdējais riņķis. Lūk, jums arī mana good education.

Mana sieva, ja kas, ir lībiešu burve ;)

Atbildot uz jautājumu, kam vajadzētu atbildēt par PSRS darbībām, Čižovs sacīja, ka "Padomju Savienības politiskā vēsture, protams, ir visu tās sastāvā ietilpušo tautu mantojums".
-----------------------
Nē, ir kaut kas, kas mani vienkērši izved, vot, piemēram, tādi apgalvojumi. Kāds, bļin, mantojums? Runa iet par to, kurš gan ir par to bardaku atbildīgs, kurš to ir izraisījis, kurš to ir kultivējis - ko var saukt Staļinu par pidarasu, ja tava valsts ir viņu leģitimējusi visu šo laiku?!

kaut kādā momentā izlēmu, ka darbs reklāmas jomā ir govno.
piedodiet, bet tā ir patiesība, jo tas tiešām ir govno.
amats "cilvēka-govs slaucēja asistents".
un tad vēl būt tajā visumā...
cik labi, ka es tur neaizgāju. es varu piedāvāt sloganu idejas un brendinga koncepcijas, tikai pēc tam jums būtu nekavējoties ar injekcijas palīdzību jāaizmirst, ka esam kādreiz tikušies.

Karoče, tagad šņabja vietā ir paradums iedzert sulu. Tomātu. 0.1 Ls.
Taču saruna ar komponistu turpinas:
tur ir nenormāli satriecoši fakti, bet galvenais (kad viņš man stāstīja to kā ir aiznesies ar gabalu pie Dagnijas Dreikas):

"Zemeņu lauks" ir no Ingemāra Bergmana filmas!!!