kinskis
Reiz Kinskis kopā ar Bebru sēdēja vietējā neitrālās teritorijas traktierī "Auns un negods" un malkoja dubulto espresso. Bebrs Kinskim stāstīja par ogu nosaukumu izcelsmi.
- Redzi, mums tas viss saistās ar romantiskiem stāstiem, mīlestībām, drāmām un alkotripiem. Lūk, paskaties, lācenes. Tās nosauca par lācenēm tad, kad Lācis jaunībā no šīm ogām pats personiski bija izgatavojis liķieri savai cienītajai vārda dienā.
- Smalki, piezīmēja Kinskis
- Vai arī kazenes. Ar tām Kaza reiz devās bildināt Āzi, tā pie viņiem tur ir pieņemts. Piezvanīja pie durvīm, divreiz parāva aiz bārdas un uzspieda lielo zagsa zīmogu tieši starp ragiem.
- Un zemenes?, jautāja Kinskis. - Kāda episka drāma no zemesvēžu dzimtas?
- O, nē, attrauca Bebrs, pavisam cita opera. Reiz Vilks no "Auna un negoda" algas dienā nakts vidū nolēma doties mājās pie dzīvesbiedres ar kaut kur saraustītiem zāļu kumšķiem padusē, taču nogāzās zemē desmit soļus tieši aiz sabiedriskās dzirdināšanas iestādes. Godīgi sakot, arī dzērvenes no tās reizes ir panesušās.
- Bet brūklenes?
- Āpsis savulaik bija apsēsts ar "Hameleonu rotaļām", visu alu ar Brūkas posteriem bija izlīmējis, bail pat atcerēties.
- Un zilenes?, nelikās mierā Kinskis, - Par zilenēm pastāsti!
Bebrs pēkšņi pieklusināja balsi un sāka čukstēt pāri visam galdam.
- Jā, jā, zilenes un mellenes...pirms dažiem gadiem Lūsis bija atbraucis ar kinoamatieru grupu...interraciālais gejporno...šo tu nevienam nestāsti. Tu labāk pastāsti, a kādas jums tur aug ogas?
- Mums?, aizdomājās Kinskis, - Nu...jāņogas...
- Jāņogas?, pēkšņi no sarunas biedra strauji atvirzījās Bebrs.
- Sarkanās un baltās!, apstiprināja Kinskis.