„Dzīvnieku baros esot īpatņi-margināļi, kas atšķiras ar nestandarta uzvedību: viņi tiek turēti pazemojumā un nicinājumā, taču nogalināti netiek. Kad bars nokļūst kādā bīstamā, nestandarta situācijā, viņus palaiž pa priekšu: ja aizies bojā – nav žēl, bet ja neaizies, tad, iespējams atradīs izeju. Acīmredzot cilvēku barā arī ir šādi margināli un attieksme pret tiem ir līdzīga; tagad, Eiropas mēroga pārbūves laikā, pieprasījums pēc viņiem ir pieaudzis, viņi ir kļuvuši par jaunā, individuālistiskā laikmeta varoņiem. Uz viņiem tad arī attiecas apzīmējums „intelidžensī”, ko D. Mirskis citē no Oksfordas vārdnīcas: „nācijas daļa, kas tiecas pēc patstāvīgas domāšanas”. Kad iepriekšējo laikmetu varonis bija svētais vai bruņinieks, viņā netika tik ļoti vērtēta personība – tika vērtēts tas, cik pilnīgi tie iemieso kristīgos vai šķiriskos ideālus. Tagad šādā varonī tiek augstu vērtēta tieši individualitāte, nelīdzināšanās citiem; no šejienes visi romantiskie un dekadentiskie dēmoni un titāni.
Te ir laiks uzsākt terminoloģisku spēli. Rietumos garīgā darba strādnieki tika dēvēti par les intellectuels, Krievijā kopš 1860-ajiem gadiem – par inteliģentiem. Vārdam inteliģence un ar to saistītajiem ir sava vēsture. Ļoti vienkāršoti runājot, tā nozīme ir izgājusi trīs etapus. Iesākumā tas nozīmēja „cilvēki ar prātu” (etimoloģiski), vēlāk – „cilvēki ar sirdsapziņu” (tieši tā mēs to parasti saprotam diskusijās), vēlāk vienkārši „ļoti labi cilvēki”.
Vārds intelligentia pieder klasiskajai, Cicerona latīņu valodai, tas nozīmēja „sapratni”, „spēju saprast”. Divu tūkstošu gadu laikā tā ir nomainījusi eiropeiskajā latīņu valodā vairākas nokrāsas, taču saglabājusi kopējo nozīmi: V. Tredjakovskis piedāvā terminu „saprātīgums”. Krievu valodā tas ir ienācis tieši šajā savā etimoloģiskajā nozīmē. V.Vinogradovs savā „Vārdu vēsturē” atgādina piemērus no XVIII gadsimta otrās puses – XIX gadsimta pirmās puses: pie masoniem tas ir augstākais, nemirstīgais cilvēka kā saprātīgas būtnes stāvoklis, A. Gaļičam „inteliģence ir saprātīgais gars”, N. Ogarjovs ironiski piemin „kaut kādu subjektu ar gigantisku inteliģenci” , un pat „suns bija kļuvis inteliģentāks, emocionālāks un prātīgāks, viņa redzeslauks paplašinājās” (Turgeņevs, 1871). Vēlāka Dāla definīcija (1881): „Inteliģence ir saprātīgā, izglītotā, garīgi attīstītā iedzīvotāju daļa.” Vienlaicīgi ar vārdu inteliģence šajā nozīmē, kā mēs redzam, parādās atvasinājums inteliģentais, vēlāk – vārds inteliģents, vēl vēlāk – no šī atvasinātais vārds inteliģentiskais. Visvēlāk pievienojas no angļu un franču valodas aizgūtais vārds intelektuālis: tā vēl nav Ušakova 1935. gada vārdnīcā, taču tas ir atrodams mazajā akadēmiskajā vārdnīcā 1961. gadā.
Pievienošu vēl tikai vienu, mazpazīstamu piemēru šādam – intelektuālistiskam – vārda inteliģence lietojumam, no B. Jarho „Striktās literatūrzinātnes metodoloģijas”: „Zinātne izriet no alkām pēc zināšanām, un tās mērķis (pirmais un galvenais) ir šo alku apmierināšana… Minētās alkas ir raksturīgas cilvēkam tieši tāpat kā sugas turpināšanas nepieciešamība: tās nepiepildījis, cilvēks fiziski neiet bojā, taču cieš ar ārkārtīgu intensitāti. Šīs alkas cilvēkiem piemīt dažādā mērā (gluži tāpat kā, piemēram, seksuālais temperaments), un ar šo mēru var noteikt katra personisko „inteliģences” līmeni. Inteliģents cilvēks nav subjekts, kas daudz zina, bet gan tas, kuram zināšanu alkas piemīt vairāk par vidējo normu.”

No M.Gasparova esejas „Intelektuāļi, inteliģence, inteliģentums” krājumā „Krievu inteliģence: vēsture un likteņi” (M. Nauka, 1999)