Nu, medicīna kopā ar pašiem alkoholiķiem, talkā ņemot psiholoģiju, ir to formulējuši tā: alkoholisms ir atkarība, slimība, kas progresē neatkarīgi no cilvēka gribasspēka, prāta asuma, intelekta, izglītības vai materiālās nodrošinātības līmeņa. Un tas, ka alkoholiķim gribas dzert, ir apmēram tas pats, kapēc saslimstot ar vējbakām, gribas kasīties. tas sākas kā visiem - ar iedzeršanu šad tad, bet tad, pakāpeniski, izveidojas atkarība. Bet dažiem tā ir jau no pirmās glāzes. Tas, protams, izraisa veselu rindu dažādu izmaiņu - pirmkārt, personības izmaiņas - palielinoties izdertā daudzumam, sāk mākt vainas apziņa un kauns, tapēc pamazām sākas melošana sev, apkārtējiem, tad nomainās vide - no mazāk dzerošiem cilvēkiem uz vairāk dzerošiem, tad var būt veselības problēmas sākas - bet arī tām izdomā attaisnojumus - un turpina dzert "asinsritei", utt. Tas viss jau IR alkoholisms, nevis "slikts raksturs", "gļēvums", "izlaidība", vai kā nu to sadzīvē mēdz saukt. Tad ir morāli kritieni, kas pie dzeršanas ir bieži - gadījuma sakari, darba zaudēšana, tie paši meli, un rezultātā totāli samazinās pašvētējums, arī apkārtējie vairs neciena, notiek personības degradācija, prāts arī vairs netur līdzi, jo smadzenes tiek "nodzertas", tb. nemitīgi peldās spirtā. Sākas izolācija - jo cilvēkam vairs nav interesanti ar nedzerošiem, un nedzeroši negrib tikties ar viņu. Nelaimīgā kārtā dažkārt šai izolācijā tie ievilkta arī ģimene. Viņi, arī bērni, dzīvo tajā, kļūst līdzatkarīgi, baidās no "normālajiem" cilvēkiem, jūtas neiederīgi, un parasti pieaugot, atgriežas tādā pašā aplī - vai nu kļūst par alkoholiķi, vai apprecas ar tādu.
Nu, un beigās alkoholiķim atsaka nieres, vai aknas, vai ar dzertiņa brāļiem/māsām sakaujas un nosit viens otru.

Tas, protams tāds maksimāli drūmais scenārijs, dažkārt jau cilvēki apstājas ļoti ātri :)