Little Murders (1971, Alans Ārkins)

"Little Murders" savā sākumā bija luga, kuru teātris noņēma no repertuāra tieši stundu pēc pirmizrādes - tekstu savāca aktieris Alans Ārkins, un uzņēmās pats arī režisēt kino. Patiesības labad jāatzīst, ka nespēju iedomāties, kā šo scenāriju iespējams realizēt teātrī, bet nu par galveno. Nosaukt "Mazās slepkavības" par ultramelno komēdiju var, bet roka nepaceļas. Jā, tā ir līdz asarām un histērijai smieklīga filma, taču vairāki pagriezieni tajā un jau tīri absurdā pēdējā trešdaļa - tas būtu tāpat kā uzskatīt, ka Harmss tomēr rakstīja anekdotes, a tas ir tieši šis gadījums. Ne atbilde britu "Vizneilam" (tā jau ir lieteratūra tīrā un nedestilētā veidā), bet vairāk tāds Harmss.

Pēc savas struktūras Ārkina filma pat nav luga. Tā, atvainojos, ir operete. Varoņi var stundām klusēdami klīst apkārt, lai vajadzīgajā vietā katrs izblieztu savu piecminūtīgo āriju prozā, un tās jebkurā variantā izceļas ar vēl nepieredzētu dramatisku spēku. Filmas pirmo pusi jūs mēģināsiet novaldīt smieklus, skatoties uz artefaktu Eliotu Guldu, kurš ir pilnīgi apātisks pret absolūti visu un it sevišķi savu hiperaktīvo līgavu (tu mani mīli? - es tevturpat vai uzticos.), staigā apkārt ar sadauzītu seju, jo vienkārši gaida, kad viņa nelabvēļi uz ielas nogurs un beigs viņu sist, kā arī pelna milzu naudu fotografēdams parkos suņu sūdus. Otrā puse jau ir par Ņujorkas iedzīvotājiem 70-o sākumā, taču programmā ir Mācītāja On Acid uzstāšanās, kā arī vispār nāvējošais paša Ārkina-policista monogs netālu no fināla. Unikāla filma.

in 2008 martcore says
treškonteiners!/ sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd./ afigkino