Izdomāju, lūk ko
Vēlreiz pārlasīju Peļevina "Čapajevu un Co". Sapratu vienu lietu, kura manī raisīja aizdomas vairākus gadus. Sākās tas ar "Talantu fabrikas" dalībnieku vairākkārtējiem paziņojumiem par to, ka viņi te ir atnākuši "atrast sevi", "tuvoties savai būtībai"". Akujeķ. Tāpat domā arī Peļevins - be yourself, pasniedzot to kā budisma (?! - jau idiotisms, budismam neeksistē self) bezmaz vai postulātu. Lai arī man šausmīgi patīk šis rakstnieks...
Tell me the way, how NOT TO BE YOURSELF? Cilvēks, kas uz skatuves spēlē Hamletu, ir tikai cilvēks, kas uz skatuves spēlē Hamletu. Ir tāds trigerītis, kas parterā ieslēdzas katra cilvēka smadzenēs un pasaka - tas ir ir tikai cilvēks, kas uz skatuves spēlē Hamletu. Nevar norakstīt unnaturality tikai uz cilvēku rēķina, zinot, ka mēs esam lielā mērā pakļauti daudzveidībai. Un kādēl to neizmantot, ja reiz čūska nomet ādu, sakarā ar sezonas modes maiņu?!
Mana atziņa ir: patiesība ir (viena cilvēka) patiesība un nekas vairāk.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: