ir cilvēki, kuri arī dīvāna galus aptin ar plēvi - jo nospeķojas. Tos pensionārus es vēl kautkā saprotu...nē, nesaprot, bet spēju izsekot domai - agrāk bija grūti dabūt, ja pirka - tad teju vai mūžam.

Bet tos, kuri ar patēriņa kredītu nopērk 10x dārgāku telefonu nekā vajag un nēsā to samta kastītē, jā, lai pēc pusgada pārdoto par ls2 lētāk nekā veikalā, tos es toč nesaprotu.

Sajā sakarā ir interesanti palasīt Leicas lietotāju atziņas - lielākā daļa nesatraucas par švīkām - nu, tieši tā "because I'm using it daily" - atšķirībā no kolekcionāriem, kuri var atgāzt daudz vairāk par identisku loriņu, kuram nav 3mm garas švīkas uz hroma.

Ā, nu viss sasienas - laikos, kad sūda krēmu vai garšvielu reklamē "tava kolekcija", kas tad notiek? cilvēki labprāt kļūst par kolekcionāriem; pērk kautko jo tas šķietami ir pēdējais priekšmets, kas padarīs viņu dārgumu krājumu par pabeigtu. Un tad izmanīgie cilvēki mēdiju otrajā galā ir priecīgi ziņot, ka nabaga pircējam tomēr nav paša-paša pēdējā dārguma un tā tas iet pa riņķi, acīmredzot.

Bet tie, kuri nopērk plazmas teļļuku un nēsā pulti kulītē....ņipaņimaju.