The Edge Of Heaven (2007, Fatihs Akins)

Vācijas turkam Fatiham Akinam, man šķiet, karjeras everesta sasniegšana ir izdevusies ar tādu vieglumu, ka savos 35(!) gados viņš jau ir neapšaubāmi viens no labākajiem un spilgtākajiem Eiropas režisoriem. Patiešām, vienīgais piemērs ar tādu brīnumainu progresu varētu būt tikai Kusturica! Un vēl abus ļoti vieno etniskais moments - Kusturicam viss ir par serbu čigāniem, Akinam - par turkiem, kas dzīvo divās pasaulēs vienlaicīgi. Lai arī kā filmmeikeri viņi, protams, ir ļoti atšķirīgi.

Runājot par "The Edge Of Heaven" (kas Kannu festā "zaudēja" tikai, jūs jau paši ziniet, Eiropas desmitgades labākajai filmai) visvairāk fascinē jau tas, ar kādu vienkāršību Akins spēj pastāstīt par ļoti sarežģītām lietām, iespējams, vissvarīgākajām dzīvē, ar kādu tēlainību viņš prot zīmēt galvenās vadlīnijas - vārdu šeit ir ļoti maz, viss slēpjas kadros, žestos, skatienos, pieskārienos. Un ar šo visu komplekso uzbūvi pēc "Debessmalas" noskatīšanās nebūt nav kaut kas īpaši jārekonstruē un jāliek pa plauktiņiem - viņš ir mierīgs, pacietīgs, delikāts un ļoti, ļoti brīnišķīgs režisors. Kā saka, šī filma ar tevi paliek kopā uz ļoti ilgu laiku. Kā Kamī stāsti, piemēram.

Jā, vienā no galvenajām lomām lieliska ir vācu kino ikona Hanna Šigulla, pavisam jau večiņa, bet krutuma vairāk kā Elenai Mirrenai.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / otrreiz nesaņemtos / apm.ņurd++ /  afigkino