tikko samaketēju dienas grāmatai linča sarakstītu grāmatu par transcendentālo meditāciju, kurā viņš izsakās arī par visām savām filmām, un par duni viņš izskās šādi:

"Kad uzņēmu Dune, man nebija pēdējā vārda. Tas bija ļoti, ļoti skumji, jo es jutos pārdevies, turklāt filmai nebija labu kases ieņēmumu. Ja dari to, kam tici, un ciet neveiksmi, joprojām vari sadzīvot ar sevi. Taču, ja netici, tas ir kā mirt divreiz. Tas ir ļoti, ļoti sāpīgi.
Tas ir pilnīgi bezjēdzīgi, ja kinorežisors nevar uzņemt filmu tā, kā vēlas. Taču šajā nozarē tas ir ļoti izplatīti. (..)

Tātad Dune man bija neveiksme. Es zināju, ka iekuļos nepatikšanās, kad piekritu atteikties no pēdējā vārda. Es cerēju, ka izdosies, taču nekā. Beigās neiznāca tas, ko biju vēlējies, un tas ir skumji.
Tomēr, lūk, kas jāņem vērā. Kad meditē un sāc izjust svētlaimi, tad nav tik sāpīgi. Tu vari pārciest šādus gadījumus un dzīvot tālāk. Taču daudzus līdzīgi gadījumi ir piebeiguši. Viņi vairs nevēlas uzņemt kino."

un grāmatas beigās, kur ir visa linča filmogrāfija, visas filmas uzskaitītas, bet dunes to vidū nav. acīmredzot, ar paša linča ziņu.