Unknown Pleasures (2002, Džia Žang Ke)

Un tagad piecelsimies kājās un vēlreiz pateiksimies Antonioni kungam par to, ka viņš ar savām darbībām ieviesa savulaik jēdzienu "festivālu kino" - tas ir tāds vairāk vai mazāk pretenciozs pasākums, kuru vislabāk spēj saprast tikai pati festivālu publika. Kritiķiem patīk. Mūsdienas, necila Ķīnas mazpilsēta (aptuveni mūsu pašu Talsu statusā), darba nevienam nav, divi džeki mocas ar garlaicību, no izklaidēm ir palicis vairs tikai amerikāņu kino, kuru demonstrē tualetes izmēru mikrokinoteātros, dīvāns diviem cilvēkiem un televizors ar videomagnetofonu. Tādēļ jaunieši reizēm mēdz ne pārāk priecīgajā ikdienā izšaut kaut ko no Tarantīno "Lubenes", kas ir tā savdabīgi nedaudz. Rutīnas radītās stratēģijas "drink, dance and fuck" vietā bastardiskie tīneidžeri šeit vienkārši pīpē cigaretes. No sākuma līdz filtram. Pīpē cigaretes.

Lai skatītājs saprastu situācijas vienmuļību un jebkādas nākotnes izredžu neiespējamību, režisors Žang Ke ieslēdz metodi "letarģiskais kino". Labākais paraugs - kā kadrā trīs minūtes no vietas viens no varoņiem mēģina iedarbināt mopēdu un nevar. Mēģina un nevar. Trīs minūtes no vietas. Nepielec. Trīs minūtes. Un tad beidzot var iet pīpēt.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / intelektuāļiem laikam / apm.ņurd. / afigkino