svētlaimīgi pārlasu čeiniju
čeinijs var nebūt īpaši labs detektīvekšena autors, taču viņa noskaņa ir tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīga kā nevienam - tumšās un pielijušās rudens ielas, uz vienas acs nobīdītās platmales, sērkociņš mutes kaktiņā, izsmalcināta brutalitāte, ilgas sarunas piepīpētos krogos, visas sievietes - skaistas, liktenīgas un dzied uz bāru skatuvēm, galvenā varoņa galējais eksistenciālisms, kā arī, protams, līķi un slepkavības

un visi dialogi aptuveni ir tādi: kad lemijs kaušens atnāk ciemos pie mafijas gangsteriem (vai arī otrādi, tas nav būtiski), gangsteri viņam ielej viskija glāzi, un tad viņi viens otru sāk drausmīgi apvainot un varen izsmalcināti draudēt, un beigās viņi pat sāk biedēt viens otru ar pašu galveno sezonas hītu - "stearīna vannu"! goda vārds, "this man is dangerous" beigās lemijs gandrīz nonāk "stearīna vannā"!

un lemijs kungiem met ar āmuru, bet dāmas viņam izsit zobus ar rokā paņemtu augstpapēžu kurpi, un tad viņi uzpīpē, ielej viens otram vēl nedaudz viskija, kamēr atkal sākas draudi un apvainojumi, un kaut kur bāra dūmākā aizvien fonā skan džezs ar bloindīni pie mikrofona

gribas atrast tagad to darbu, kur gangsteri savu kolēģi nolaida temzas dibenā ar cementa spainī iemontētam kājām

brīnišķīgs, brīnišķīgs rakstnieks