Iron Man (2008, Džons Favro)

Labi, kas attiecas uz pretenzijām - man to nav. Pretenziju vietā man ir tups fakts - lūk, paņemšu pirmās desmit pāris pēdējo gadu laikā redzētās "komiksu filmas", un tās visas neglābjami izrādīsies daudz labākas par "Iron Man". Paņemiet kaut vai nebūt ne šedevrālo "V For Vendetta", sapratīsiet. Kāpēc? Izvirzīšu pirmo hi-protēzi: proti, par to, ka šis nav pārāk ekranizējams komikss. Respektīvi, "Iron Man" ir grafiskā novele, kurā kadru ar sakarīgu tekstu ir ļoti maz, toties ļoti daudz ir tādu, kur visādas metāla detaļas savienojas, saskrūvējas, pielodējas un nofiksējas. Pats teksts sastāv no adeptu tehnoloģiski korporatīvā slenga; lai kaut cik atvēsinātu formālās sarunas, bestiārijā tiek ielaistas arī romantiskākas personas - militāristi. Uz visa šī tehnoloģiskā fona sekretāre Blānšeta izkūp kā nepiederīga.

Otrkārt, par ko mēs mīlam Terminatoru? Par to, ka tā ir tupa metāliska būtne, kurā reizēm tomēr parādas kaut kas cilvēcīgs. Toties Dzelzsvīrs, lai arī ir cilvēks, uzvedas kā tupa metāliska būtne no sākuma līdz beigām, kuras emocionālā izaugsme ir analoga mikrovilņu krāsns pārdzīvojumiem antogonisma plosītajā sabiedrībā. Skatītāji kinoteātrī monotoni bāž mutē uzgriežņus no popkorna pakas, klāt piedzerot ne pirmā svaiguma mašīneļļu. Acīmredzot, te kaut kur būtu jābūt vizuālajam astounišmentam, tikai mehāniski slinkie rakursi un katastrofāli smagais Vandālisma Aktu trūkums liek ar skopu asaru sarūsējušajā acī saukt atmiņā filmu, kas sākas ar burtu T.

Tomēr lielākā "Tērauda Vīrieša" nelaime slēpjas faktā, ka šeit nav par ko pasmieties, nav kur sajūsmā ietaurēties, nav par ko pārdzīvot un vispār nav par ko uztraukties. Automatizētais gaļas mašīnu savākšanas cehs dzīvo pats savu dzīvi.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / vārgulīgi / apm.ņurd. / afigkino