ir, ir. bet atceros mēģinājusi ap gadiem astoņiem lasīt ērgli un nezinīti, piemēram, un atceros, ka likās šausmīgi nesakarīgi. (ērgli gan izlasīju vēlāk, tad laikam patika...). manas paaudzes ir tā, kur bija kapitālistiska ievirze(lasattieksmē, ne autorattieksmē, vai kā to paskaidrot)un pirmās smukās bildes. lingrēne visa, pūks, mērija popinsa, pinokio nevis buratino;), šarlotes tīkls, alise brīnumzemē, piemēram. kaut gan kestners arī. ej nu un saproti. (zinu, ka tikai to, kas manā uztverē bija patiesi padomisks lasīju vēlu un intereses pēc.) viss, ko tagad cītīgi cenšos pārlasīt sīkajai māšelei, kad viņa spītīgi grib disnejus. bet tas nekas, esmu ietrenējusies popinsu lasīt ar eksaiting intonāciju, bet bārbijžurnālus aizkapa balsī. kaut gan, vīī, kā man patika pirmie daka komiksi. laikam jau šodien viņi nav stulbāki, bet nemitīgi liekas, ka ir. inaf, nu gan.