Ļaunvēstošas bija zīmes.
Pienākošie vezumi bija redzējuši baltus vilkus, baisi gaudojošus stepes kurgānos. Zirgi krita bez iemesla. Beidzās pilsētiņas un sargbūdiņas, iesākās Savvaļas zemju stepes. Svelme virās virs tuksnesīgā klajuma, kur ļaudis vilkās līdz pleciem zālē. Riņķoja maitasputni tveicīgajās debesīs. Tālumā viļņiem vijās mirāžās. Saulrieti bija īsi - dzelteni, zaļi. Ar vezumu čīkstoņu, zirgu zviedzieniem piepildījās stepe. Mūžsena smeldze uzdvesa no kūdras ugunskuru dūmiem. Ātri krita nakts. Kvēloja baisas zvaigznes. Stepe bija tukša - ne ceļu, ne taku. Arvien biežāk gadījās gravu izžuvušās gultnes. No baltās gaismas, no sienāžu sausās tarkšķēšanas griezās galvas. Slinki putni salidojās uz kritušo zirgu uzpūstajiem sāniem...