Nez, varbūt tikai daļēji uztvēru. No vienas puses, es ļoti labi saprotu par tās vienmuļās dzīves kliedēšanu - klusībā (un reizēm arī balsī) mēdzu sapņot par Fight Club īstenošanu dzīvē. Un jāpiebilst, ka tajā idejā man patīk arī tas, ka tas notiek labprātīgi. Un ar to ir saistīts arī pretarguments. Es neatbalstu, ka tik bezatbildīgi tiek apdraudētas citu cilvēku dzīvības, kuri varbūt vēlas turpināt mierīgu dzīvi.
Es apzinos, ka arī pats neesmu nekāds ideāls, un, piemēram, ar loģiku saprotu, ka tie cilvēku pūļi, kas pulcējas ap katastrofu vietām, ir kaut kāda perversa tīksmināšanās par citu nelaimi, tomēr arī manī klusiņām sēž tas perversais tips, kas grib būt pirmais, kurš nofotografēs vai nofilmēs kaut ko Tādu.
Nez. Man tomēr liekas, ka cilvēka diženums slēpjas tajā, ka viņš (vai viņa) spēj apslāpēt tās perversās dziņas, lai nekaitētu līdzcilvēkiem. Un man gribētos, lai man retāk būtu kauns par sevi.