par būtisko
Mani šausmīgi fascinē itāļu futbola tradīcijas. Tās ir daudz krutākas pat par Angliju.
Čempionātā ir tā - tu aizvadi sezonā, teiksim 30 spēles ar 15 pretiniekiem, mājās un izbraukumā. Ir vieglāki pretinieki, ir spēcīgāki un arī principiālāki. Parasti kluba/komandas darbību prese vērtē distancē - tur novembrī jums gāja ok, nu decembrī gāja hujova, te traumas, te saņēmāties februārī...

Itālijas čempionātā AC Roma (mans itāļu favorītklubs) atpizģī savā laukumā Milan sezonas vidū. Un viss. Kopš šī brīža Roma ir viss, un var zaudēt jebkuriem autsaideriem, bet Milan ir čmo, lai arī iepērk sev zvaigznes par tūkstots miljoniem. Roma ir krutāka nekā Milan. Vot to visi zin, nu visi zin, ka mēs varam uzvarēt vai Milāna kļūs par čempioniem, vai tur ko. Mēs varam jūs zamočīt, un jūs esat čmo.

Un situācijā, kad Roma zaudē Milan, bet Milan imejet Interu, savukārt Inter zamočī Romu, tad visas Itālijas avīzes sāk rakstīt, ka čempionātā ir sācies bardaks, ka vajadzētu izskatīt jautājumus par tienešu redkolēģijas jautājumu un Silvio Berluskoni staigā apkārt sarkanās trenūzenēs kā sātans.