ir septiņi no rīta Rīgas ielās...
Nu tad braucu tā paagri no rīta ar 21.autobusu mājās. Autobuss maziņais, piestūķets līdz malām, visi aprasojuši (karsts jau) un, protams, nīgri. Kaut kādi indivīdi pamanās pa ceļam transporta līdzeklī pat ietikt vēl.
Līdz beidzot viņš piebrauc pieturā pie Vefa tilta, kur 21.autobusu, šķiet, gaida jau no vakardienas "Panorāmas" laika ziņām. Pilna pietura. Pervonahs, protams, iebāžas, pārējie bezmaz tupus rāpus spraucas iekšā, vadītājs tūlīt taisīs durvis ciet, kad pēkšņi nez no kurienes pie autobusa pieskrien bārdains, masīvs, aizelsies onkulītis.

"Sakiet, šitais, gar Āgenskalna tirgu iet!"

Viss autobusa saturs kādas pāris sekundes ir pilnīgā transā. Visi cīnījušies, pārdzīvojuši, gaidījuši, kreņķējušies, a te vot tāds onkulītis.

"Nē!" - noaurojas daudzbalsīgs koris. (kaut arī iet viņš tur gan, haha). Onkulītis tā sabēdājas, vadītājs jau dīdās un ņemas ap kloķiem, kad pēkšņi atskan spalga sīka meitēna balštele.

"Pietul gan! Pie Āgenskalna tilgus pietul, ko jūs mānaties!"

"Es tā arī zināju!", priecājas onkulītis ar saviem kilogramiem šķaidot studentus, kas uz eksāmeniem. Tālākais brauciens pagāja omulīgā atmosfērā.