A stab in the dark
- Tagad laikam mana kārta? - ievaicājās Ziema, piegājis pie ugunskura.
- Yep,- apstiprināja Rudens. Pārējie sēdētāji turpināja klusēt.
Plāni pasmaidījis, Ziema apsēdās uz celma, kas bija novietots otrā pusē ugunskuram, taču tūliņ pielēca kājās.
- Whaddafuck?! - viņš iebļāvās, taustīdams sev pēcpusi.
- Skatīties vajag, kur sēdies, - laipni paskaidroja Vasara, un īsi iesmējās, atsegdama stiprus mellenēm notašķītus zobus. Pārējie pasmaidīja.
Pagriezies pret celmu, Ziema nopētīja uz tā ar zobiem uz augšu novietoto maziņo metālzāģīti.
- Interesanti gan, kas jums vēl ienāks prātā? - viņš neapmierināti noburkšķēja, notrauca zāģi sniegā, kas bija sasnidzis ap viņa kājām, un apsēdās vēlreiz.
Pārlaidis skatienu pretimsēdošajiem, Ziema pasmaidīja.
- Stāsts, ko jums stāstīšu tik tiešām ir patiess, - viņš iesāka.- Notika tas pirms kādiem pāris gadiem Zilupē, ar kādu manu paziņu, kuram pēkšņi no pases izzuda zīmogs.

[ rezervists, ritenis, riebt, rokasspiediens, runcis ]