Nā ni, man jau liekas, ka līdz Arsenāla neapmeklēšanai ir jāizaug. Kas ir izaudzis - tāpat neies, kas vēl ne - tāpat rausies, par spīti viedajiem vecišķajiem vārdiem... Man, šķiet, pārgāja, pirms Arsenāliem trijiem, pie Kongresu Nama pirms filmas pīpējot un vērojot jaunos wanna-be māksliniekus, visus melnā. Tagad jau Arsenāls izraisa vairs tikai neviļu izsaucienu: "O, bļa, jau divi gadi pagājuši!"

Nevar jau sūdzēties - savulaik tieši Arsenālos ir iepazīti tādi vīri kā Džarmušs un Co, pie tam tieši Arsenālā esmu redzējis savu mīļāko filmu, kurai nezinu ne nosaukumu, ne režisoru. Taču tas viss ir bijis un pagājis, vairs nav tie laiki, kad varēja leģitīmi bastot skolu, atprasoties literatūras skolotājai ar tekstu: "Mēs uz Arsenālu..." Un, kas dīvainākais, tieši uz turieni arī doties. Un havot fanu. Vairs ne. Vecums, vecums...