Terorisms parasti ir ļoti cieši saistīts ar politiku, jo, veicot terora aktus, tiek izvirzīti ideoloģiski vai politiski mērķi, bieži vien abi reizē. Tādējādi varam teikt, ka terorisms ir viens no politiskās vardarbības aspektiem.
Pamatojoties uz tā kompleksumu, ir grūti noformulēt visaptverošu terorisma definīciju. Bieži vien vieglāk ir izskaidrot šī jēdziena būtību un nozīmi, nekā dot konkrētu definīciju. Tomēr daudzi eksperti piekrīt, ka parasti tas ir saistīts ar nelikumīgu spēka un varas pielietošanu attiecībā pret cilvēkiem vai viņu īpašumu ar pamatnolūku sasniegt politisku mērķi.
Tulkojumā no latīņu valodas vārds “terror” nozīmē bailes, šausmas. Ja mēs šo jēdzienu pielāgojam šodienas apstākļiem, tad var teikt, ka terors un terorisms ir iebiedēšanas politika vai politisko pretinieku nomākšana ar spēka metodēm.
Ir jānošķir jēdzienus “terors” un “terorisms”, jo terors ir pie varas esošo privilēģija (parasti to neoficiāli, slepeni īsteno valsts). Savukārt, terorisms ir nomākto, apspiesto un neapmierināto atbildes reakcija. Tomēr gan viens, gan otrs ir neatņemama šodienas realitātes sastāvdaļa, kas praktiski izsaka vienu un to pašu.
Terorisms parasti tiek definēts kā politiskās noziedzības veids, kas akcentē vardarbību kā mehānismu, kurš rada vai veicina pārmaiņas. Kur citi politiskie noziedznieki izmanto tādus līdzekļus kā demonstrācijas, naudas un dokumentu viltošana, noslēpumu pārdošana, spiegošana, teroristi sistemātiski pielieto slepkavības, izpostīšanu, cilvēku izkropļošanu vai vardarbības draudus, tādējādi terorizējot individuālas personas, grupas, savienības vai valdības, lai piespiestu minētos objektus pakļauties savām politiskajām prasībām.
Terora akts vienmēr ir notikums, kurā piedalās vismaz trīs puses: noziedznieki, upuri un “mērķauditorija”, kas pakļauta psiholoģiskajam spiedienam. Par mērķauditoriju teroristi parasti izvēlas valdību, kuru mēģina piespiest sadarboties. Tāpat tiek veikti pasākumi, lai caur masu informācijas līdzekļiem iedarbotos uz sabiedrību, piespiežot to atbalstīt teroristus un viņu prasības. Bez mūsdienu masu informācijas līdzekļiem terorisms nebūtu iedomājams, jo nav jēgas ņemt ķīlniekus, draudēt tos nogalināt un izvirzīt prasības, ja par to jau nākamajā brīdī neuzzin visa pasaule. Tomēr sabiedrība redz tikai tās teroristiskās operācijas, kurām ir sensacionāls un dramatisks raksturs, bet tajā pašā laikā tās sastāda tikai aisberga redzamo daļu.
Atgriežoties pie terorisma skaidrojuma un definīcijas, jāatzīmē, ka pastāv vairāki šīs parādības skaidrojumi, kurus varam sastapt gan dažādu valstu normatīvajos aktos, gan dažādās starptautiskās pretterorisma programmās, nemaz nerunājot par dažādu zinātnieku un “speciālistu” definējumiem un skaidrojumiem.
Tā, piemēram, kāda nacionālā komisija terorismu definē šādi: “Terorisms ir taktika vai tehnika ar nodomu, kurā vardarbīgs akts vai vardarbības draudi tiek lietoti kā pamats, lai radītu nepārvaramas un nospiedošas bailes par piespiedu mērķiem”. Savukārt ASV normatīvajos aktos terorisma definīciju sastopam ASV Kodeksa XXII nodaļas 2656(f)d pantā: “Terorisms ir politiski motivēta vardarbība ar iepriekšēju nodomu, kura vērsta pret ārrindas (civiliedzīvotāji, incidenta laikā neapbruņots militārais personāls) mērķiem un kuru veic minoritāras grupas vai slepenie aģenti, lai ietekmētu politiku. Starptautiskais terorisms ir terorisms, kurā iesaistīti vairāk nekā vienas valsts iedzīvotāji vai kas aptver vairāku valstu teritorijas. Teroristiska grupa ir jebkura grupa vai tās apakšnodaļa, kura praktizē starptautisko terorismu.”