Postroka skaņdarbu manā izpratnē definē ļoti lēna dinamiskā attīstība, kas skaļuma un blīvuma kulmināciju sasniedz aptuveni otrajā trešdaļā un pēc tam atkal lēni noklusinās līdz izgaišanai, no tā izriet skaņdarba garums, kas ir krietni pārsniedz komercradio formātu. Vēl postrokam raksturīga mazliet mazliet smeldzīga pamatharmonija, kas retumis bet pāraug īslaicīgā gaiši optimistiskā un atpakaļ. Instrumentu izvēle nav kritiska - galvenais ir skaisti uzbūvēt sienu un tikpat skaisti to nojaukt.