Ghosting - because your just not worth it hun
Šodien atkal indēju sevi ar savām domām un jautājumiem. Ghosting viennozīmīgi un bez šaubām ir vissnežēlīgākais veids kā izbeigt ilgstošas attiecības. Tik daudz jautajumu, kauna sajūtas, domas, par to ka noteikti pati kaut ko izdarīji ne tā. Tikai tā kā tev nav idejas ko tieši, smadzenes pašas izdomā 101 dažādu iemeslu kapēc tu nebiji tā vērta, it īpaši ja jau pirms tam nebiji diez ko pārliecināta par sevi un mocījies ar mazvērtības kompleksiem. Parasta izšķiršanās pasāp, bet tās sāpes pāriet daudz ātrāk. Parastas izšķiršanās gadījumā tu vismaz tiec nostādīts fakta priekšā un viss kas atliek ir samierināties ar jauno situāciju. Ghosting gadījumā, pat tad, kad sen vairs nemīli to cilvēku, tu domā par to kāpēc tu biji tik briesmīga/slikta/pretīga/nevērtīga/utt, ka nebiji pelnījusi pat parastu vienkāršu cilvēcisku cieņu, it īpaši no cilvēka, kurš pavisam nesen bija apgalvojis, ka tevi mīl un, kuru tev šķita ka pazīsti un kuram tu uzticējies, kurš solīja, ka tevi nekad nesāpinās un nepametīs. I would know. Ir pagājuši gandrīz 10 gadi. Es 100% negribētu būt ar viņu kopā, bet es vēl joprojām gribētu saprast, es vēl joprojām gribu zināt kāpēc, es vienmēr gribēšu zināt kāpēc. Kau vai sms ir labāks, par pilnīgu pazušanu. Sociālā izolēšana ir ļoti nežēlīgs sodīšanas veids, it īpaši attiecībā uz cilvēku kas jau tā ir viens un kuram īsti nav ģimenes vai savas "cilts". Tu vari būt vienaldzīgs un neuztraukties par to, ka "visi" tevi ienīst un ignorē, tikai, ja (1) tev ir kaut vai neliela, bet uzicama un stabila aizmugure, aka, ģimene, vai (2) tu esi psihopāts un tev ir kaut kādas smadzeņu darbības novirzes, kuras ļoti iespējams ir izraisītas pāšsaglabāšanās mehānismu rezultātā, jo bērnam ir vajadzīgs kāds kas par viņu parūpējas un aizsargā. Bet diemžēl realitāte ir tāda, ka ne visiem paveicas, un tiem, kam paveicas, viesbiežāk nekad pa īstam nesaprot tos, kuriem nepaveicās. Vismaz ne tad kad runa ir par realitāti. Filmās un grāmatās varoņiem just līdzi ir daudz vieglāk.