Man ir bail pārāk sacerēties, bet lai kā es to mēģinātu pieklusināt, manī aug biedējoši daudzsološa cerība, ka varbūt man tiešām būs "redemption arc". Lūdzu, kaut tā nebūtu tikai nežēlīga likteņa ironijas izraisīta mirāža. Es vēlos ticēt, ka ir cerība un viss ir pa īsam. Bet ir bail uzticēties, pēc visām tām reizēm, kad tiku uz mirkli pacelta tikai, lai tiktu nomesta vēl zemāk un izsmieta par savu naivumu un uzticēšanos. Ir tik ļoti bail tikt atkal sāpinātai, un nekas tik ļoti nesāpina kā nodevība no cilvēkiem kuriem uzticējies par visu visvairāk, bet....mēģinu atcerēties, ka tik ilgi kamēr esmu patiesa pret sevi un nepārkāpju savus principus, viss būs labi. Un vismaz šoreiz, es neesmu pilnīgi viena. Šoreiz, lai kas arī notiktu, man ir viens cilvēks kas būs ar mani. Kas būtu domājis, ka tikai viens cilvēks, var radīt tik daudz drošības sajūtas.