i am a puzzle, you're the missing piece
pēdējā laikā mans garstāvoklis kā grūtniecei lēkā no viena grāvja otrā. kopumā pirmās divas šīs nedēļas dienas varu saukt par briesmīgākajām divām dienām blakus ever! manī mītošā sīkā, bet reizēm tik ņiprā cilvēknemīlestība tā vien spurojas uz āru. vajag tikai drusciņ un mans mērs ir cauri. bet ko tur- ātras dusmas ātri izgaist.
šodien atkal domāju par to, ka lielā dzīve taču tik tuvu. tā kā plēsīgs zvērs nagausīgiem kodieniem rij manu bērnību. vēl tikai drusciņ un cauri būs. būšu iekšā zvēra vēderā- dzīvē. vēl tikai pusgads un viss būs par 180 otrādi! un man ir bail. jā man ir bail no atbildības, pienākumiem un dzīves. man ir bail no dzīves.
bet visvairāk man ir bail no tā, ka es dzīvošu, dzīvošu, kamēr iedzīvošos kaut kur līdz ausīm un tad vienā jaukā dienā sapratīšu, ka tā nav mana vieta, ka tas, kur esmu iedzīvojusies, kur esmu ierakusies, ka tā nav mana laime. un man tik ļoti bail, ka es nespēšu tikt laukā. es nespēšu nomest no saviem pleciem tik ilgi krāto un pierasto. tad es palikšu tur apakšā, iekšā dzīvē, kas nav mana un dzīvošu tur ar apziņu, ka mana vieta ir citur. un šaustīšu sevi par to, kā esmu nonākusi tur, kur esmu.
kā lai aiziet īsto ceļu?