mums atkal naktssarga un veļasmazgātājas periods. tikai otrādi. es strādāju pa naktīm, viņš pa dienu. satikties varam uz stundu no rītiem starp mūsu abu darba laikiem. skumji un bēdīgi tā dzīvot. nu labi, es laikam pārspīlēju, šis periods nekad neilgst vairāk kā 3 dienas. bet man tie ir 300 gadi, bļa!
vispār es jūtu, ka sāku kļūt par vienu no tiem cilvēkiem, kas agrāk man šķita ārkārtīgi kaitinoši un nomācoši. tādi cilvēki, kas aizrautīgi bučojas, stāvot rindā kafejnīcā, draugos liek savas pārīšbildes, uzskata, ka dzīve ir tik skaista un vispār ir tādi sauļuki, ka vemt gribas. tagad man ir skaidrs, ka ļubestība tāda ir, un pārējiem nekas cits neatliek kā to paciest. tāpēc piedodies, ja varat.