marilyn

ir pagājuši 18 gadi, drīz jau 19 kopš mana mamma nomirusi un es joprojām katru dienu par viņu domāju. pēdējās dienas it īpaši. es nezinu kāpēc, bet manī ik pa brīdim pamostas tādas skumjas un ilgas pēc manas māmiņas, tas ir pizģets. es tomēr esmu 37 gadus vecs vīrietis un tik un tā manī ir šādas emocijas, un nevis tādas stoiskas skumjas, bet tieši pretēji, tādas skumjas, ko es izjutu kad biju bērns, tāda bezpalīdzība un ilgas, kad tu zini , ka mamma ir prom, bet būs atpakaļ, bet tev tik skumji, ka jāraud. es tā jutos kad biju pavisam mazs puika un gulēju rīgā slimnīcā un katru dienu mana māmiņa brauca pie manis un vakarā brauca prom un man bija šausmīgi vientuļi un skumji, lai gan es zināju, ka viņa rīt atkal būs klāt. un pēdējās kādas 3-4 dienas man ir tādas pašas sajūtas, es atveru ledusskapi, ieraugu gaļas gabaliņu kādu mana mamma mēdza pirkt un man vienk ir tāds - nu bāc, kad viņa būs atpakaļ un tad nāk tā aukstā, nepatīkamā apziņa, ka nekad, nemīžam es viņu vairs nesatikšu, es nezinu ko viņa domā par pasauli šodien, jo viņa dzīvoja pavisam citā pasaulē

For easy listening purposes iemīlējos Sundog Sounds kompilācijās. Tur salasīts tik daudz, kas man mīļš psihodēliskajā rokmūzikā un ne tikai. 

Lasīju, ka 15 partizāni 1941.gada jūnija beigās Bilskā uzbrukuši miličiem un nakamajās dienās atbrīvojuši Smilteni.


Un tad, pāris minūtes vēlāk, uzgāju šo tekstu (kas ir vienigais ko varēju atrast par Smiltenes ebrejiem, kas bija >7% no tā laika pilsētas iedzīvotājiem, 1941 gadā):

"Līdz ar nacistiskā karaspēka ienākšanu Smiltenē 1941. g. jūlija sākumā sākās pret ebrejiem vērstās akcijas – tika nodedzināts lūgšanu nams, grupa Smiltenes ebreju tika izmantota spaidu darbos, pārējie tika ieslodzīti cietumā. Ebreju masveida slepkavības akcija notika 1941. g. augusta sākumā, kad vietējie pašaizsardzībnieki viņus aizveda pie Drangas upes un vācu SD vienības vadībā nošāva (kopumā ap 200 ebreju)."


Kā ar Inesi izdomājām, upes nosaukums visticamāk ir drukas kļūda. Pie Smiltenes ir DranDa.

200 cilvēki, 2 Amerikā (Ezergailis) rakstīti teikumi.

Es lasu Alberta Paika sarakstīto grāmatu "Morals and Dogma" (publicēta 1871. gadā). Tas ir lekciju krājums, ko viņš lasīja katram masonu grādu līmenim, sākot no mācekļa līdz 32. līmenim "Sublime Prince of the Royal Secret". 33. nav.

Daudz ir skaisti uzrakstīts. Brokastu laikā es izlasīju dažus fragmentus ģimenei. Neskatoties uz viņu protestiem.

Man ienāca prātā, ka brīvmūrniecībai nav vajadzīgi daudzi faktiskie biedri. Izlasot pirmās trīs lekcijas, šķiet, ka lielākā daļa Pareizi Domājošu Cilvēku jau atbilst vispārējiem principiem. Piemēram, 3. pakāpē, starp fragmentiem, kas asi kritizē tirānus, demagogus, demokrātijas un cilvēkus kopumā, un starp atsaucēm uz seno Saules pielūgsmi, Pitagoru, Svēto Trīsvienību, skaitļiem un leņķiem ir šāds:

"To present a visible symbol to the eye of another is not necessarily to inform him of the meaning which the symbol has to you."

And continues:

"A single example of words will indicate to you one branch of Masonic study. We find in the English Rite this passage: "I will always hail, ever conceal, and never reveal;" and in the Catechism these:

Q: "I hail."
A: "I conceal."
and ignorance, misunderstanding the word "hail", has interpolated the phrase, "From whence you hail!"

But the word is really "hele", from the Anglo-Saxon verb helan "to cover, hide, or conceal."

Un, lai nostiprinātu šo masonu pieeju manā prātā, meitenes Radio Naba raidījumā Melu Frekvence apsprieda vārdus, kas tiek uztverti atšķirīgi - un, iespējams, tiek izmantoti maldinat - tādi vārdi kā "brīvība", kas tika lietots bezbērnu kontekstā. un Lāčplēša dienas nozīmībā.

'Freedom' for sure changes its meaning as you ascend the levels.

Nu kādas jums ir tādas sakritības interesantas dzīvē notikušas? Ka nevar noticēt, ka tā var sagadīties

Ja uzzīmē krustiņu, tad tam galos var sarakstīt - ekonomisti, patērētāji, kultūristi un ticības mācība.

mapats ir zazis

Dūriens miesā drošībai,
Sitiens pa seju - mīlestībai
Tūkstošgadēm kopta sistēma,
Prevalence kā Hermeja putniem,
kas ignoranti kalpo par balstu.
Spārni tiem piešķirti
Ilūzijai par brīvību.

***

Savā dzimenē pirms gada biju vēl edgy dzejnieciņš, ja jau uzrakstīju ko tādu

Kad es tapšu svabads no universitātes, es būšu tik laimīgs - 5. janvārī jāiesniedz bakalaura darbs. Pirmdien jāiesniedz melnraksts. Esmu uzrakstījis precīzi 0 lapas. Lai sasper mani jods, ja neradīšu risinājumu!

Mani L4 un L5 mugurkaula lejasdaļas diski kopš martā piedzīvotās traumas beidzot varētu būt safūzējušies kopā - no jaunā gada grasos atgriezties trenažieru zālē. Un pamatoti. Es pēc dabas esmu t.s. doughboy - mīlu mīklas izstrādājumus un ēdu ļoti slikti. Tāpēc pa šo vairāk kā pus gadu esmu pieņēmies resnumā. Nevaru sagaidīt, kad tas viss zālē aizies muskuļos, hohoho! Es tik ļoti mīlu izaicināt savu fizisko ķermeni.

Īsumā, jūtos labi, taču kopš septembra man ir writers block, kas man izpaužas sekojoši - es nogriežu sev apkārtējo pasauli un ieslēdzos mājās ar domu - ja jau es nerakstu, tad man nepienākas dzīve (varbūt saņemšos un sākšu rakstīt!). Tā kā jā, jūtos labi, bet jau trešo mēnesi fiziski esmu depresijā.

Te arī mana atbilde uz lj user Labais Dāma / Malvīne Truse komentu, kur viņš netic, ka man viss ir haoss. Es neprotu strukturēt lietas. Es neprotu plānot. Es vienkārši vai nu ķeros klāt vai nē. Pa ceļam daudz ko aizmirstu. Bet tas vairāk tāpēc, ka es mēdzu smēķēt ye devils lettuce. Tas mani dara par haosa iemiesojumu (lai gan gars tiecas pēc struktūras).

mazie saldumuņi sēž pie brokastu galda un dzied: zilonītis gaisā skrēja

1) 1 sek
2) beidzot nomainīju paroli un varēju izrakstīties.
3) braukt kalnos pa sniegu ar mašīnu, kurai ir lietus riepas un ~10cm klīrenss ir diezgan jautri.

klau, tie, kas zina mūziku, kas ir jauns un labs iekš emo-heavy-rock kategorijas ar drusku industrial/metal?
think "linkin park - SOAD - drusk limp bizkit - kkas no marylin manson, bet mēs viņu vairs nelietojam - (nin un agrīno einstuerzende neviens neaizstās) - greenday?" un pie muse apstājamies, jo es nupat pamēģināju muse un tas ir tikpat eugh kā bija tad, kad viņu pirmoreiz pamēģināju

vārdsakot, come on, nevar būt, ka viss no jaunā, kas kaut pietuvojas šim žanram, ir billie eilish un 21 pilots

sirsnībā, wannabe vecmāmiņa

Zīmju gaidīšana ir bezspēcība.

Jums arī ir tā, ka jūs sākat savu dienu kā jau nu sākat, bet nu nevar īsti zināt kāds būs vaibs ko šodien darīt, kuram projektam vairāk pieķerties, uz ko fokusēties un tad jūs gaidat zīmi, kas saliks visu pa vietām. Vai nu jūs atcerēsieties par kādu domu, ko vajag paturpināt, vai arī radio būs raidījums par tēmu ar kuru arī jūs šobrīd strādājat un tad jūs zināt - lūk, tas ir mans šīs dienas uzdevums, ko vajag papildīt tālāk, es šodien strādāšu ar šito. Vai arī jums ir konkrēts sagatavots plāns, kuru pa punktiem pildat?

Neatpazinu Slaigo.

"Pāru Terapija" - heteronormatīvs sūds. bet lielāko īgnumu rada pat nevis tas, bet gan tas, ka kustību - lielāko no mākslām - izmanto tik ilustratīvi, un ilustrē ļoti aprobežoti atgremotas reālpsiholoģiskas lietas. horeogrāfiem vajadzētu zināt labāk, ne?
mūzika un scenogrāfija bija ok. horeogrāfija un scenārijs - viduvējības kalngali. drosmes necik.
Gada pārsteigums - Ģirts Krūmiņš dejo. Viņš man arī patika vislabāk no visiem uz skatuves. Viņš un Roberta Gailīte.

Nu tas ir tā, ka bieži tu dzirdi kādu frāzi un jūti, ka tas ir par tevi un tu nevari atrast iemeslus citus kā tikai to sajūtu un tas tā arī ir. Nu piemēram, lai arī cik pētījumus jūs neveiktu un lai arī cik cipargalvas nepieslēgtu savu nenoliedzami spējīgo smadzeni un lai cik stingru vidēji aritmētisko neizspiestu no jebkādas informācijas kopas, šīs zināšanas galu galā nav nekas vairāk kā aptuvena ceļa norāde individuālas pieredzes priekšā. Tas ir tikai vēja rādītājs emociju vētrā. Nē nu skaidrs, ka kaut kā jau mums tā jēga ir jāveido un viens veids kā to darīt ir tik pat labs kā jeburš cits, taču beigu beigās lēmums ir jāpieņem tev un tev ir jāsadzīvo ar sekām, nevis vidējam aritmētiskajam ceļa rādītājam. Un tas, ka līdz šim vienmēr kaut kas ir nostrādājis nenozīmē, ka nostrādās arī tad, ja mēģināšu es. Protams, mēs varam spēlēties ar statistiskām iespējamībām, bet ko tas mums dod? Ja es iebāzīšu pirkstu liesmā, sāpēs man un ir pilnīgi vienalga, ka līdz šim brīdim sāpējis ir arī miljardiem citu cilvju, kas spēj izjust sāpes. Kas vispār spēj izjust kaut ko. Nu vo, un ja tev šķiet ka tev ir pie dirsas divi mazi ritentiņi, tad tā tas arī ir, pat ja tu apsēdies uz zemes un nekur neripo

Hmm. Vai maz pats saproti, ko tiko par sevi uzrakstīji?

Are we out of touch?

22:55